Sēnalainā dižsardzene, agrāk sēnalainā saulsardzene (Macrolepiota excoriata) ir Latvijā bieža atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Sugai ārpus Latvijas zināmas vairākas varietātes, kurām zvīņas var būt augšup saceltas vai pieguļošas ar paceltām maliņām, virsma balta vai viegli brūngana.
Humusa saprofīte. Aug pa vienai un grupās no augusta līdz novembrim ganībās, sausās pļavās, smilšainos tīrumos, mežmalās un ceļmalās, bieži nabadzīgās augsnēs.[3]
Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. 1937. gadā PSRS izdota valsts sēņu sagataves punktu rokasgrāmata ieskaita to 1. vērtības kategorijā kopā ar lielo dižsardzeni.[4]
Jaunībā var līdzināties nāvīgi indīgajai baltajai mušmirei. Visas mušmires atšķiras no dižsardzenēm ar to, ka tām uz cepurītes nav saplaisājušu tumšu zvīņu, var būt tikai baltas pārslas — plīvura atliekas, un mušmirēm kātiņa pamatne ietverta makstī, kādas dižsardzenēm nav. Bez tam, baltajai mušmirei ir nepatīkama smaka. Tāpat bez zvīņām ir atmatenes. No šīm ģintīm dižsardzenes atšķiras arī ar to, ka viņu gredzens uz kātiņa ir pārbīdāms. No dižsardzenēm lielākā līdzība ir ar ēdamo pauguraino dižsardzeni, kuras kātiņš klāts ar sīkām brūnganām zvīņām un tās cepurītes zvīņas parasti sīkas. Vienīgā uzturā neieteicamā Latvijā atrodamā šīs ģints suga — dārza dižsardzene — sastopama galvenokārt siltumnīcās un jaunībā ir ar brūnu cepurīti, vecumā tās cepurītē arī daudz vairāk brūnās krāsas un tās mīkstums uz vecumu arī nobrūnē, lapiņām kļūstot sarkanbrūnām.
Sēnalainā dižsardzene, agrāk sēnalainā saulsardzene (Macrolepiota excoriata) ir Latvijā bieža atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Sugai ārpus Latvijas zināmas vairākas varietātes, kurām zvīņas var būt augšup saceltas vai pieguļošas ar paceltām maliņām, virsma balta vai viegli brūngana.
