Giboni, gibonu ģints (Hylobates) ir gibonu dzimtas (Hylobatidae) ģints, kas apvieno 7 mūsdienās dzīvojošas primātu sugas. Septītā suga – Borneo baltbārdas gibons (Hylobates albibarbis) – balstoties uz DNS pētījumiem, izdalīta salīdzinoši nesenā pagātnē (kopš 2001. gada).[1][2] Joprojām daudzos informācijas avotos tā tiek sistematizēta kā melnroku gibona (Hylobates agilis) pasuga. Zinātniskais nosaukums Hylobates cēlies no grieķu valodas un latviski nozīmē meža staigātājs; hūlē (ὕλη) — mežs, bates (βάτης) — viens, kas staigā.[3][4]
Gibonu ģintī ir viena no lielākajām sugu dažādībām visā gibonu dzimtā (arī cekulgibonu ģintī (Nomascus) ir 7 sugas) un tai ir visplašākā izplatība. Gibonu sugas sastopamas lietus mežos Dienvidaustrumāzijā, sākot ar Ķīnas dienvidiem un beidzot ar Javas salas rietumiem un tās centrālo daļu.[5] Tā kā Borneo salā mājo gan Borneo baltbārdas gibons, gan Millera gibons (Hylobates muelleri), reizēm savvaļā var novērot šo abu sugu hibrīdus.[6]
Gibonu ģints sugas ir vienas no mazākajām gibonu dzimtā, piemēram, angļu valodā šo ģinti sauc par mazo gibonu ģinti. Tie sver 4—9 kg, bet to ķermenis ir apmēram 40—64 cm garš.[7][8][9][10] Mātītes ir nedaudz mazākas nekā tēviņi. Visām gibonu sugām uz sejas ir raksturīgs balta matojuma gredzens ap melno, neapspalvoto seju. Katrai gibonu dzimtas ģintij ir atšķirīgs hromosomu skaits, giboniem tās ir 44.[5] Kā visiem gibonu dzimtas primātiem arī giboniem ir ļoti garas rokas, viegls, neliels ķermenis un salīdzinoši īsas kājas. To plaukstas un vienmēr pieliektie pirksti atgādina āķus, kas specīgi pieķeras pie koku zariem. Pleca locītavai ir īpaša anatomija, kas nodrošina plašu kustības amplitūdu.[11]
Tie ir piemērojušies dzīvei mežā, galvenokārt atrodoties kokos un ļoti reti nokāpjot zemē. Giboni ir ļoti veikli kokos, spējot lēkt no zara uz zaru līdz 15 metriem tālumā un ar ātrumu 56 km/h. Lēciens drīzāk ir lidojums, ko gibons panāk šūpojoties, ar rokām cieši turoties zarā, pēc tam sevi aizsviežot līdz nakamajam zaram. Tie ļoti bieži iet uz divām kājām un no visiem primātiem giboni visbiežāk staigā uz divām kājām.[11] Tie pamatā barojas ar augļiem, bet arī ar lapām un kukaiņiem. Iecienītākie augļi ir vīģes.[11] Gibonu sugas līdzīgi kā pārējie gibonu dzimtas pērtiķi veido monogāmus pārus uz mūžu un dzīvo ģimenēs.
Giboni, gibonu ģints (Hylobates) ir gibonu dzimtas (Hylobatidae) ģints, kas apvieno 7 mūsdienās dzīvojošas primātu sugas. Septītā suga – Borneo baltbārdas gibons (Hylobates albibarbis) – balstoties uz DNS pētījumiem, izdalīta salīdzinoši nesenā pagātnē (kopš 2001. gada). Joprojām daudzos informācijas avotos tā tiek sistematizēta kā melnroku gibona (Hylobates agilis) pasuga. Zinātniskais nosaukums Hylobates cēlies no grieķu valodas un latviski nozīmē meža staigātājs; hūlē (ὕλη) — mežs, bates (βάτης) — viens, kas staigā.
Gibonu ģintī ir viena no lielākajām sugu dažādībām visā gibonu dzimtā (arī cekulgibonu ģintī (Nomascus) ir 7 sugas) un tai ir visplašākā izplatība. Gibonu sugas sastopamas lietus mežos Dienvidaustrumāzijā, sākot ar Ķīnas dienvidiem un beidzot ar Javas salas rietumiem un tās centrālo daļu. Tā kā Borneo salā mājo gan Borneo baltbārdas gibons, gan Millera gibons (Hylobates muelleri), reizēm savvaļā var novērot šo abu sugu hibrīdus.
