Etiopijas vilks (Canis simensis) jeb Etiopijas šakālis ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. To sauc arī par Abesīnijas vilku jeb Abesīnijas lapsu, jeb sarkano šakāli vai sarkano lapsu. Daudzie nosaukumi liecina par to, ka zinātne ilgi nezināja, kur pieskaitīt Etiopijas vilku. Mūsdienās ir beidzot noskaidrots, ka ģenētiski Etiopijas vilks ir tuvāks vilkiem nekā lapsām, un pieder suņu ģintij. Īpaši tuvs Etiopijas vilks ir pelēkajam vilkam un koijotam. Zinātnieki uzskata, ka Etiopijas vilks ir atdalījies no pārējo vilku saimes pirms kādiem 100 000 gadiem[1].
Etiopijas vilks dzīvo Etiopijas kalnos apmēram 3000 m virs jūras līmeņa. Tā ir visapdraudētākā suņu ģints suga, šobrīd ir zināmi apmēram 500 pieauguši indivīdi[2]. Vislielākais vilku bars ir atklāts Etiopijas dienvidos Bales kalnos nacionālajā parkā, bet ir zināmi arī mazāki bari Semena kalnos[3]. Viens no iemesliem, kādēļ izmirst Etiopijas vilks, ir mājas suņu slimības. Lai ar to cīnītos, zinātnieki vakcinē trušus ar zālēm, kas pasargā vilkus no suņu slimībām. 1990. gadā truši netika vakcionēti, un lielākais Etiopijas vilku bars Bales kalnos samazinājās no 440 līdz 160 vilkiem tikai divu nedēļu laikā[1].
Etiopijas vilks ir vidēja izmēra, augumā līdzīgs koijotam, ar garām kājām un smailu purnu. Kažoks vilkiem ir dubults, ar biezu un siltu pavilnu un garāku akotspalvu. Kažoks sargā Etiopijas vilku no kalnu aukstā klimata, kas var būt arī -15 grādi celsija zem nulles. Krāsa kažokam ir tumši ruda vai pelēki ruda, ar gaišu vai baltu pakakli, krūtīm un kāju iekšpusēm. Ir nelieli, balti laukumiņi uz vaigiem un apkārt acīm. Ausu aizmugures ir melnas, kā arī uz astes virspuses ir melna svītra, kas nobeidzas ar kuplu, melnu astes galu. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Augums skaustā 50-60 cm, svars 11-19 kg. Galvas forma Etiopijas vilkam ir saplacināta, ar šauru purnu. Vilkam ir 42 zobi, ilkņi asi un smaili, apmēram 19 mm gari. Priekšējām ķepām ir 5 pirksti, bet pakaļējām 4[1].
Lai gan Etiopijas vilks mīl medīt viens, tomēr tie dzīvo barā, kuram pieder viena teritorija. Tas atšķir Etiopijas vilku no citiem vilkiem, kas dzīvo barā, lai kopīgi medītu[4]. Viss bars piedalās teritorijas iezīmēšanā un uzraudzīšanā. Savvaļā, ja nav tuvumā cilvēku, bars parsti sastāv no 6 pieaugušiem dzīvniekiem, 1-6 viengadniekiem un 1-7 kucēniem. Baru veido visi tēviņi, kas dzimuši vienā ģimenē, un 1-2 mātītes. Pārošanās laikā dažādi bari mēdz pulcēties kopā. Tēviņi nekad nepamet savu baru, toties mātītes pamet dzimto baru apmēram 2 gadu vecumā, dodoties meklēt sev vietu jaunā barā. Bet vieta atbrīvojas tikai iepriekšējai mātītei nomirstot. Mātītes, kas pametušas dzimto ģimeni, parasti uzturas šaurā joslā starp baru teritorijām[4].
Pārošanās laikā bara vadošā mātīte izaicina visus tēviņus uz pārošanos, bet izvēlas stiprāko tēviņu, mātītes sacensībās iesaista arī kaimiņu bara tēviņus[1]. Līdz 70% pārošanās notiek ar sveša bara spēcīgāko tēviņu[4]. Parasti piedzimst 2-6 kucēni, kurus bars kopīgi audzina. Mātītes kucēnus dzemdē alā, kura tiek izrakta zem lielākiem akmeņiem vai sagāztiem kokiem, bet var būt izrakta arī atkklātā vietā. Alas tiek bieži mainītas. Kucēni dzimst tikai vienreiz gadā.
Etiopijas vilki medī dienas grauzējus. Grauzēji vilku ēdienkartē aizņem 96% no visiem medījumiem. Galvenais grauzējs, kas tiek medīts, ir dažāda veida žurkas, bet tiek medīti arī zaķi, putni, murkšķi, kalnu stirnas, buki un kazas[4].
Ir zināmas divas Etiopijas vilka pasugas:
Tāpat kā pelēkais vilks arī Etiopijas vilks ir bieži pieminēts Āfrikas folklorā. Ir zināmas rakstiskas liecības par vilku no 13. gadsimta. Šobrīd Etiopijas vilks ir valsts nacionālais simbols[1].
Mājdzīvnieku ganāmpulkiem Etiopijas vilks nav galvenais kaitnieks. Uzbrukumu gadījumi ir reti, salīdzinot ar hiēnu un šakāļu uzbrukumiem aitām un kazām[1].
Etiopijas vilku nemēdz medīt, jo to āda netiek vērtēta augstu. Ir gadījumi, kad vilka āda tiek lietota zirgu apsedlošanā kā sviedrene. Ļoti daudz Etiopijas vilki, kā arī citi savvaļas dzīvnieki aizgāja bojā Etiopijas pilsoņu kara laikā. Tomēr vislielākās briesmas Etiopijas vilkam draud no lauksaimniecības attīstības. Tam paliek arvien mazāk piemērotas dzīves telpas. Šobrīd vairāk nekā puse no agrākās Etiopijas vilka teritorijas ir pārvērsta lauksaimniecības zemēs[3].
Etiopijas vilks (Canis simensis) jeb Etiopijas šakālis ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. To sauc arī par Abesīnijas vilku jeb Abesīnijas lapsu, jeb sarkano šakāli vai sarkano lapsu. Daudzie nosaukumi liecina par to, ka zinātne ilgi nezināja, kur pieskaitīt Etiopijas vilku. Mūsdienās ir beidzot noskaidrots, ka ģenētiski Etiopijas vilks ir tuvāks vilkiem nekā lapsām, un pieder suņu ģintij. Īpaši tuvs Etiopijas vilks ir pelēkajam vilkam un koijotam. Zinātnieki uzskata, ka Etiopijas vilks ir atdalījies no pārējo vilku saimes pirms kādiem 100 000 gadiem.
Etiopijas vilks dzīvo Etiopijas kalnos apmēram 3000 m virs jūras līmeņa. Tā ir visapdraudētākā suņu ģints suga, šobrīd ir zināmi apmēram 500 pieauguši indivīdi. Vislielākais vilku bars ir atklāts Etiopijas dienvidos Bales kalnos nacionālajā parkā, bet ir zināmi arī mazāki bari Semena kalnos. Viens no iemesliem, kādēļ izmirst Etiopijas vilks, ir mājas suņu slimības. Lai ar to cīnītos, zinātnieki vakcinē trušus ar zālēm, kas pasargā vilkus no suņu slimībām. 1990. gadā truši netika vakcionēti, un lielākais Etiopijas vilku bars Bales kalnos samazinājās no 440 līdz 160 vilkiem tikai divu nedēļu laikā.
