Sicistas, sicistu ģints (Sicista) ir viena no lēcējpeļu dzimtas (Dipodidae) ģintīm, kas ir vienīgā ģints sicistu apakšdzimtā (Sicistinae). Tā apvieno 13 mūsdienās dzīvojošas sugas.[1] Izplatītas Ziemeļeiropā, Austrumeiropā un Āzijā, lielākā sugu dažādība sastopama Centrālāzijā. Mājo mežos, biezos krūmājos, pļavās un stepēs.[2]
Latvijā sastopama viena sicistu ģints suga — meža sicista (Sicista betulina).[3] Latvijā nav objektīvu ziņu par populācijas stāvokli, informācijai par sastopamību ir gadījuma raksturs. Tiek uzskatīta par samērā retu, sporādiski sastopamu sugu.[4]
Sicistas ir maza auguma lēcējpeles, kas ārēji atgādina peles, bet ar daudz garākām pakaļkājām un ar ļoti garu asti, kuras galā ir kupla matu otiņa. Sicistu ķermeņa garums (bez astes) ir 50—100 mm, astes garums 65—110 mm, pakaļkāju garums 14—18 mm, svars 6—14 g.[2][5] Kažoka matojuma krāsa var būt no gaiši brūnas līdz tumši brūnai vai dzeltenbrūnai. Mugura tumšāka nekā pavēdere. Dažām sugām uz muguras tumša svītra (peļu teka), kas sākas jau uz pakauša.[2][5]
Sicistas ir visēdājas un barojas ar sēklām, sulīgiem augiem un kukaiņiem. Tās ir aktīvas nakts laikā, pa dienu uzturoties pašraktās alās. Ziemas periodu pavada ziemas miegā. Pa zemi pārvietojas ar lēcieniem, veikli rāpjas arī kokos un krūmos, lietojot asti kā papildu atbalstu.[2]
Sicistu apakšdzimta (Sicistinae)
Sicistas, sicistu ģints (Sicista) ir viena no lēcējpeļu dzimtas (Dipodidae) ģintīm, kas ir vienīgā ģints sicistu apakšdzimtā (Sicistinae). Tā apvieno 13 mūsdienās dzīvojošas sugas. Izplatītas Ziemeļeiropā, Austrumeiropā un Āzijā, lielākā sugu dažādība sastopama Centrālāzijā. Mājo mežos, biezos krūmājos, pļavās un stepēs.
