dcsimg

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa ( Latvian )

provided by wikipedia LV

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa jeb Maurīcijas olīvzaļais briļļuputns (Zosterops chloronothos) ir kritiski apdraudēta[1] baltactiņu dzimtas (Zosteropidae) dziedātājputnu suga.[2] Suga endēma Maurīcijai, un olīvzaļā baltactiņa ir viens no retākajiem šīs salas putniem.[3] Ģeogrāfisko variāciju nav.[4]

Izplatība

 src=
Ap acīm Maurīcijas olīvzaļajai baltactiņai ir labi pamanāmi, balti gredzeni
 src=
Jaunais olīvzaļās baltactiņas putns

Līdz 21. gadsimta sākumam Maurīcijas olīvzaļās baltactiņas populācija bija saglabājies tikai nelielā areālā Melnās upes aizas nacionālajā parkā, kura platība bija mazāka par 25 km². 2005. gadā vairākas ligzdiņas ar olām uzmanīgi tika pārvietotas uz Egretas salā izveidoto dabas rezervātu Maurīcijas dienvidaustrumu piekrastē.[5] Suga iedzīvojās, un 2008. gadā tika paziņots par baltactiņu perējumu un pirmajiem putnēniem, kas tur izšķīlās. 2012. gadā saliņas populāciju veidoja 26 putni.

Izskats

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa ir neliels, ķauķim līdzīgs putns. Ķermeņa garums ap 10 cm, svars 7,5—9 g.[3][6] Apspalvojuma augšdaļa un galva pelēka, spārnu augšdaļa blāvi olīvzaļa, krūtis un vēders — dzeltenīgi. Ap acīm balti, izteikti gredzeni. Abu dzimumu putni izskatās līdzīgi. Olīvzaļā nokrāsa un uzkrītošie acu gredzeni palīdz sugu atšķirt no radniecīgās Maurīcijas pelēkās baltactiņas (Zosterops mauritianus). Knābis nedaudz noliekts, ass; birstītei līdzīgais mēles gals piemērots nektāra vākšanai.[7][8][9]

Uzvedība un barība

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa mājo augstieņu mežos ar skrajām koku lapotnēm, uzturotos galvenokārt koku vaiņagos 15—20 m augstumā.[6] Tas ir ļoti straujš un sīciņš putniņš, tādēļ zaļajā lapotnē grūti pamanāms. Ārpus vairošanās sezonas uzturas samērā plašā areālā.[9]

Pārtiek no nektāra, ko sasniedz ar slaido knābi, un kukaiņiem. Nektāru baltactiņa sūc no vairāk kā 40 dažādām augu sugām. Par nozīmīgu nektāra iegūšanas avotu kļuvušas arī vairākas ievestās sugas. Iespējams, barojas arī ar tatamakas (Calophyllum eputamen) sulu.[5][6]

Ligzdošana

Ligzdošanas sezona ilgst no septembra līdz novembrim. Ap ligzdu nodibina nelielu ligzdošanas teritoriju.[6] Starp partneriem valda ļoti sirsnīgas attiecības, taču pāris agresīvi aizstāv teritoriju ap iecienītākajām ziedošajām puķēm un ligzdas vietu no citiem putniem, ieskaitot arī no sugasbrāļiem.[5] Dējumā 1—3 olas. Ligzdai kausveida forma, vīta no smalkiem zāļu stiebriņiem, labi noslēpta koka lapotnē. Inkubācijas periods ilgst apmēram 2 nedēļas.[5][9] Jauno putnu sekmīgas izperēšanas un izaudzināšanas rādītāji Maurīcijas olīvzaļajai baltactiņai ir ļoti zemi. Šobrīd nav zināms, vai tas ir raksturīgi šai sugai, vai putnu auglību un sekmīgu ligzdošanu ietekmē kādi vides faktori.[5]

Apdraudējums

 src=
Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa Egretas saliņas rezervātā

1970. gadu vidū bija saglabājušies ap 350 Maurīcijas olīvzaļo baltactiņu pāru, taču ap 2001. gadu bija atlikuši vairs tikai 93 līdz 148 pāri. Sugu apdraud Maurīcijai raksturīgās sākotnējās veģetācijas izzušana vai to aizvietošana ar svešzemju kokiem. Otrs baltactiņu skaita samazināšanās iemesls invazīvās zīdītāju un putnu sugas, kas izposta baltactiņu ligzdas.[1]

Sugas saglabāšanas programmu īsteno Maurīcijas savvaļas fonds, kuru 1970. gados dibināja britu dabaszinātnieks un rakstnieks Džeralds Darels.

Literatūra

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981

Atsauces

license
cc-by-sa-3.0
copyright
Wikipedia autori un redaktori
original
visit source
partner site
wikipedia LV

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa: Brief Summary ( Latvian )

provided by wikipedia LV

Maurīcijas olīvzaļā baltactiņa jeb Maurīcijas olīvzaļais briļļuputns (Zosterops chloronothos) ir kritiski apdraudēta baltactiņu dzimtas (Zosteropidae) dziedātājputnu suga. Suga endēma Maurīcijai, un olīvzaļā baltactiņa ir viens no retākajiem šīs salas putniem. Ģeogrāfisko variāciju nav.

license
cc-by-sa-3.0
copyright
Wikipedia autori un redaktori
original
visit source
partner site
wikipedia LV