Melnais jūrasgrundulis jeb melnā gobija[1] (Gobius niger) ir viena no jūrasgrunduļu dzimtas (Gobiidae) zivju sugām.[2] Sastopams sāļos un viegli iesāļos ūdeņos Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs un ar reģionu saistītajās jūras.[3] Zivs ēdama, taču nelielo izmēru un retās sastopamības dēļ saimnieciskas nozīmes nav. Mēdz izmantot kā ēsmu mencu un zušu zvejā.[1]
Atlantijas okeāna baseinā mājo no Norvēģu un Baltijas jūras gar Ziemeļāfrikas krastiem līdz Mauritānijas ziemeļiem. Sastopamas arī Vidusjūrā līdz Suecas kanālam un Melnajā jūrā.[1][3]
Melnais jūrasgrundulis galvenokārt sastopamas Baltijas jūras rietumdaļā, bet austrumdaļā ļoti reti. Konstatēts līdz Helsinkiem un Botnijas līcim. Latvijas piekrastē novērots dažas reizes.[1] Kopš 1995. gada iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu kategorijā.[1]
Melnais jūrasgrundulis ir vidēji liels jūrasgrundulis, bet ir lielākais no Ziemeļeiropas jūrasgrunduļiem.[1] Salīdzinot ar apaļo jūrasgrunduli ir par to mazāks un ar īsāku, apaļāku purna daļu un druknāku ķermeni.[4] Ķermeņa garums var sasniegt 18 cm, Baltijas jūrā līdz 10 cm. Melnā jūrasgrunduļa ķermenis ir iegarens, drukns, no sāniem nedaudz saplacināts. Acis izvirzītas uz āru. Lūpas biezas. Pauris, pakausis, mugura, rīkle un krūšu spuras pamatne klāti ar cikloīdām zvīņām, toties ķermeņa sāni ar ktenoīdām zvīņām. Žaunu vāki kaili. Astes stumbrs resns.[1]
Uz muguras divas spuras: pirmā muguras spura augsta un smaila ar 6 asiem stariem, kuru gali var iziet ārpus spuras membrānas. Otrā spura garāka un ar mīkstiem stariem. Viena anālā spura. Astes spura noapaļota. Vēdera spuras savienotas un veido piltuvveida piesūcekni. Krūšu spuras lielas, to augšējie stari īsi un brīvi. Izteikts dzimumu dimorfisms — tēviņiem augstākas nepāra spuras, īsāka pirmās muguras spuras pamatne un mazāks ķermeņa augstums. Ķermenis brūns vai melni brūns ar saplūstošiem tumšiem plankumiem sānos, vēders dzeltenīgs. Abām muguras spurām priekšējā mala tumša. Nārsta laikā tēviņi kļūst gandrīz ogļmelni ar košām muguras spuru joslām.[1][3][4]
Melnais jūrasgrundulis ir jūras piekrastes, siltummīloša zivs. Ļoti retos gadījumos novērots saldūdeņos. Iztur ūdens temperatūras svārstības 8—24 °C amplitūdā. Sastopams 1—96 m dziļumā (biežāk 1—50 m) gan uz smilšainām, gan uz dūņainām gruntīm. Tālas migrācijas neveic.[1][3]
Melnais jūrasgrundulis ir plēsīgs, galvenokārt barojas ar bentiskajiem vēžveidīgajiem (sānpeldvēžiem, vienādkājvēžiem, šķeltkājvēžiem, garnelēm, maziem krabjiem), gliemenēm, gliemežiem, tārpiem un kukaiņu kāpuriem, retos gadījumos ar mazām zivtiņām.[1][3]
Dzimumgatavību melnais jūrasgrundulis sasniedz otrajā gadā. Nārsto atkārtoti vairākas reizes no maija līdz augustam, kad ūdens temperatūra ir augstāka par 12 °C, 0,8—8 m dziļumā. Tēviņš kļūst teritoriāls, izvēloties nārsta vietu. Mātītes auglība līdz 25 500 ikru. Ikri bentiski, tiek nērsti porcijās zem tukšām molusku čaulām vai akmeņu "ligzdās". Tēviņš apsargā ikrus, līdz izšķiļas kāpuri. Mazuļi vasarā līdz augustam, septembrim uzturas piekrastē līdz 3 m dziļumā.[1][3] Var sasniegt 4 gadu vecumu.[1]
Melnais jūrasgrundulis jeb melnā gobija (Gobius niger) ir viena no jūrasgrunduļu dzimtas (Gobiidae) zivju sugām. Sastopams sāļos un viegli iesāļos ūdeņos Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastēs un ar reģionu saistītajās jūras. Zivs ēdama, taču nelielo izmēru un retās sastopamības dēļ saimnieciskas nozīmes nav. Mēdz izmantot kā ēsmu mencu un zušu zvejā.
.jpg)
_-_(Stefano_Guerrieri).jpg)
