Salamandras, salamandru ģints (Salamandra) ir viena no salamandru dzimtas (Salamandridae) ģintīm, kas apvieno 6 mūsdienās dzīvojošas abinieku sugas,[1] no kurām četras koši plankumainās sugas pieņemts saukt par uguns salamandrām. Šīs ģints sugas sastopamas Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijas rietumos.[2]
Salamandru ģints sugas ir samērā lielas, pieaugušie īpatņi ir apmēram 12—30 cm gari. Tēviņi ir nedaudz mazāki nekā mātītes, turklāt to kloākas atvere starp pakaļkājām vairošanās sezonas laikā ir nedaudz uztūkusi. Visām sugām ir žokļa dziedzeri, kas izdala indīgu sekrētu. Izņemot Alpu lielo salamandru (Salamandra lanzai), visām pārējām arī uz muguras ir dubulta indīgo dziedzeru josla, kas stiepjas abās pusēs gar mugurkaulu, sākot no žokļa dziedzeriem un beidzot ar asti. Arī pavēderē ir divas joslas ar dziedzeriem.[1] Atkarībā no sugas šīs grupas salamandrām ir nelielas variācijas astes garumam un tās formai, lai gan kopumā aste ir apmēram vienā garumā vai nedaudz īsāka par pārējo ķermeni, un tās forma ir cilindriska.[1]
Salamandras parasti ir spīdīgi melnas vai ļoti tumši brūnas ar nedaudz gaišāku pavēderi. Uguns salamandrām ir raksturīgi ļoti koši plankumi, kas izceļas uz tumšā fona. Tie var būt dzelteni, oranži vai sarkani, reizēm plankumi ir vairākās krāsās. Visām četrām uguns salamandrām vieta, kur atrodas žokļa dziedzeri, parasti izceļas košā krāsā.[1] Tieši pēc krāsas ir visvieglāk atšķirt salamandru sugas un pasugas, lai gan ķermeņa formai arī ir nozīme.[1]
Visām salamandru sugām ir ļoti līdzīgs dzīves veids. Tās ir aktīvas krēslas stundās un naktī. Retos gadījumos kāds indivīds ir aktīvs pēc lietus arī dienas laikā. Mātītes reizēm ir aktīvas dienas laikā vairošanās sezonā. Katram pieaugušajam īpatnim ir sava mājas teritorija, kas ir apmēram 60 m² liela. Salamandra no rīta vienmēr atgriežas savā teritorijā pēc nakts klaiņojumiem.[1] Tēviņi ir samērā teritoriāli un reizēm viens ar otru sakaujas vairošanās sezonas laikā. Salamandras mājo zem kritušiem koku stumbriem un zariem, zem akmeņu krāvumiem, biezā kritušo lapu kaudzē, klinšu spraugās un citās līdzīgās slēptuvēs. Salamandras nedzīvo alās kā ambistomas, bet tās mēdz ierakties sūnās un meža kritalās, īpaši, kad kļūst karsts. Aktivitāte samazinās lielā karstumā un aukstumā.[1]
Pieaugušas salamandras barojas dažādiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, piemēram, tārpiem, kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem un moluskiem. Salamandru kāpuri barojas ar ūdens bezmugurkaulniekiem, piemēram, vēžveidīgajiem un kukaiņiem. Šīs ģints sugām ir garš mūžs, kas nebrīvē var pārsasniegt 30 gadus.[1]
Dienvidos dzīvojošām salamandrām vairošanās sezona ir gada vēsākajos mēnešos, bet izplatības areāla ziemeļos vasaras beigās vai pavasarī. Visas salamandru sugas vairojas ar iekšējo apaugļošanos un mātītes nevis nērš ikrus kā citas salamandru dzimtas sugas, bet gan dzīvdzemdē savus mazuļus — kāpurus. Pirmā attīstības stadija no ikra līdz kāpuram notiek mātītes ķermenī. Kāpurs izšķiļas no ikra dzemdību brīdī.[1] Mātīte kāpurus parasti nērš lēni tekošā ūdenī, kādā nelielā strautā. Izšķilšanās brīdī kāpuri ir 2,5 cm gari un parasti metamorfoze par pieaugušo īpatni notiek, kad tie sasniedz 4—6 cm garumu.[1]
Salamandras, salamandru ģints (Salamandra) ir viena no salamandru dzimtas (Salamandridae) ģintīm, kas apvieno 6 mūsdienās dzīvojošas abinieku sugas, no kurām četras koši plankumainās sugas pieņemts saukt par uguns salamandrām. Šīs ģints sugas sastopamas Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijas rietumos.
