Cauruļzobji, cauruļzobju dzimta (Orycteropodidae) ir vienīgā cauruļzobju kārtas (Tubulidentata) dzimta. Lai arī ir atrastas daudzas seno cauruļzobju fosilijas, līdz mūsdienām ir izdzīvojusi tikai viena suga — cauruļzobis (Orycteropus afer).[1] Cauruļzobju dzimta ir radusies Āfrikā miocēna sākumā apmēram pirms 6—7 miljoniem gadu.[2] Vēlāk miocēna beigās tā ir izplatījusies arī Eirāzijas kontinentā. Lielākā daļa cauruļzobju sugu izmira pliocēna beigās.[1] Šobrīd ir atrastas vairāk kā 40 seno cauruļzobju fosilie kauli. Visbiežāk tiek atrasti zobu fragmenti, pēdu kauli un nedaudz stilbu kaulu. Ļoti reti izdodas atrast labi saglabājušās fosilijas.[2]
Visiem cauruļzobjiem ir vairākas kopīgas anatomiskas īpašības. Bet to galvenā kopīgā īpašība ir zobi, kas devuši kārtai arī nosaukumu — tie atgādina caurulītes, kas nepārtraukti aug. Zobiem nav ne emaljas, ne sakņu.[3] Sekojošā sistemātika sastādīta 2009. gadā.[1]
Cauruļzobji, cauruļzobju dzimta (Orycteropodidae) ir vienīgā cauruļzobju kārtas (Tubulidentata) dzimta. Lai arī ir atrastas daudzas seno cauruļzobju fosilijas, līdz mūsdienām ir izdzīvojusi tikai viena suga — cauruļzobis (Orycteropus afer). Cauruļzobju dzimta ir radusies Āfrikā miocēna sākumā apmēram pirms 6—7 miljoniem gadu. Vēlāk miocēna beigās tā ir izplatījusies arī Eirāzijas kontinentā. Lielākā daļa cauruļzobju sugu izmira pliocēna beigās. Šobrīd ir atrastas vairāk kā 40 seno cauruļzobju fosilie kauli. Visbiežāk tiek atrasti zobu fragmenti, pēdu kauli un nedaudz stilbu kaulu. Ļoti reti izdodas atrast labi saglabājušās fosilijas.
Visiem cauruļzobjiem ir vairākas kopīgas anatomiskas īpašības. Bet to galvenā kopīgā īpašība ir zobi, kas devuši kārtai arī nosaukumu — tie atgādina caurulītes, kas nepārtraukti aug. Zobiem nav ne emaljas, ne sakņu. Sekojošā sistemātika sastādīta 2009. gadā.
