Ģirlicis (Serinus serinus) ir neliela auguma žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]
Ģirlicis ligzdo Rietumeiropā, Centrāleiropā, Austrumeiropas rietumu daļā un Vidusjūras reģionā, Ziemeļāfriku ieskaitot. Virzienā uz ziemeļiem areāls sasniedz Zviedrijas dienvidus un Igauniju, austrumu virzienā Krievijas rietumus, Baltkrieviju, Turciju un Gruzijas centrālo daļu.[3] Areāla rietumu un dienvidu populācijas ir nometnieki, pārējās galvenokārt gājputni, reizēm ziemo ligzdošanas areālā.[1]
Ziemo Eiropas rietumos un dienvidos, Ziemeļāfrikā, Turcijā, vietām Izraēlā un Irākas ziemeļos. Pēdējos 100 gados ligzdošanas areāls ievērojami paplašinājies ziemeļu un austrumu virzienā un lēnām turpina paplašināties joprojām.[3] Reizēm ieklejo Islandē, Īrijā, Norvēģijā un Irānā.[1]
Ģirlicis Latvijā ir izplatīts nevienmērīgi — vietām parasts ligzdotājs, vietām nav sastopams nemaz. Ligzdošanas laikā regulāri novērojams piejūras pilsētās un ciemos, bieži Rīgas nomalēs, vietām arī iekšzemē. Pavasarī diezgan parasts ceļošanas laikā Kolkasragā, kā arī rietumu piekrastē rudenī, kad migrācijas maksimuma laikā septembrī — oktobrī ģirliča balsi var dzirdēt gandrīz ikdienas. Bijuši trīs novērojumi ziemas mēnešos.[3]
Ģirlicis ir neliels, kompakts dziedātājputns ar īsu knābi, noapaļotiem spārniem un šķeltu asti. Ķermeņa garums 11—12 cm, spārnu plētums 20—23 cm, svars 8,5—14 g.[4][5][6]
Apspalvojums abiem dzimumiem kopumā zaļi dzeltens, lai gan raksturīgs dzimumu dimorfisms: mugura (plecu daļa) zaļpelēka ar tumšākām, brūnpelēkām svītrām, muguras lejas daļa dzeltena, vēders gaiši dzeltens vai balts. Tēviņam koši dzeltena piere, pakakle, krūtis, gredzenveida apkakle un uzacis.
Mātīte kopumā tumšāka, brūnāka, ar izteiktāku svītrojumu un blāvāk dzeltena. Aste abiem dzimumiem tumši brūnpelēka, spārni brūnpelēki bez baltām pazīmēm, lidspalvām gaišas maliņas. Kājas un acis tumši brūnas. Jaunajiem putniem muguras lejasdaļa nav dzeltena kā pieaugušajiem.[4][5]
Ģirlicis mājo zemienēs un zemu kalnu mežotajos pakalnos. Uzturas priežu mežos, kas jaukti ar kadiķiem, ciedriem, balteglēm, cipresēm un tūjām. Bieži sastopams arī olīvu un citrusu birzīs, augļu koku dārzos, vīnogulāju tīrumos, atklātās lauksaimniecības zemēs ar dzīvžogiem un krūmu joslām, pilsētu parkos un ceļmalu stādījumos.[1]
Ģirlicis ir kustīgs, enerģisks putniņš, kurš ik pa brīdim pārlaižas no zara uz zaru. Lidojums viļņveidīgs.[4] Ziemas periodā veido lielus barus (arī ar citu sugu sēklēdāju putniem), kas kopīgi barojas.[5]
Ģirlicis galvenokārt barojas ar sēklām, pumpuriem, asniem un ziediem, retāk ar sīkiem bezmugurkaulniekiem.[1][5] Barību meklē uz augiem un uz zemes, kokos un krūmos galvenokārt pavasarī.[5]
Ligzdošanas sezona ilgst no februāra līdz augusta sākumam. Ligzda atrodas vai nu koku un krūmu lapotnes vainaga ārējos zaros, vai cieši blakus stumbram, apmēram 2—9 m augstumā. Tā ir neliela, kompakta platforma, vīta no smalkiem zariņiem, mizas stērbelītēm, saknītēm, zāles, sunām, ķērpjiem, dzīvnieku vilnas, spalvām un augu pūkām.[1][4][5]
Sezonā var būt divi perējumi. Dējumā ir 2—5 gaiši zilas vai gaiši zaļas olas ar tumši brūniem vai violetiem raibumiņiem.[1][5] Inkubācijas periods ilgst 11—13 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 12—14 dienu vecumā.[5]
Ģirlicis (Serinus serinus) ir neliela auguma žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā. Ģeogrāfisko variāciju nav.
_007.jpg)
_010.jpg)
_009.jpg)
