Cekuldūkuris jeb cekulainais dūkuris[1] (Podiceps cristatus) ir dūkuru dzimtas (Podicipedidae) ūdensputnu suga, kas ligzdošanas laikā mājo saldūdens ezeros, dīķos vai upēs. Šai sugai ir 3 pasugas. Latvijā mājo nominālpasuga - Podiceps cristatus cristatus.[2]
Cekuldūkurim ir ļoti liels izplatības areāls, tas mājo plašā areālā Eirāzijā[3] uz ziemeļiem līdz Botnijas līča ziemeļu piekrastei un uz dienvidiem līdz Indijas ziemeļiem. Tam ir arī retas, izkliedētas populācijas Āfrikā ziemeļos un uz dienvidiem no ekvatora, kā arī Austrālijas dienvidos, Tasmanijā un Jaunzēlandes Dienvidsalā. Rietumeiropas, Āfrikas un Austrālijas populācijas ir nometnieces, bet Eirāzijas iekšzemes un ziemeļu populācijas ziemas periodā migrē uz Atlantijas okeāna un jūru krastiem. Nominālās pasugas lielākās ziemošanas vietas ir Ziemeļjūrā pie Nīderlandes krastiem,[2] kā arī uz dienvidiem no Melnās jūras, Indijas ziemeļos un Ķīnas austrumos. Daži ziemojošie putni sasniedz pat Austrālijas dienvidaustrumus un Dienvidāfriku.[3] Centrāleiropā ziemo arī lielākajos iekšzemes ezeros.[2]
Cekulainais dūkuris Latvijā ir visbiežāk sastopamais dūkuris, kas ligzdo gandrīz visos lielākajos ūdensbaseinos - ezeros, upēs un dīķos.[4] Visu gadu to var novērot arī jūrā, kur vietām koncentrējas caurceļotāji, spalvmetēji un ziemotāji. Iekšzemē ziemo reti. Pavasarī Latvijā ierodas ligzdotāji, bet jūrā caurceļojošie putni.[2]
Cekuldūkuris ir lielākais Vecās pasaules dūkuris, par to lielāks ir tikai Dienvidmerikā dzīvojošais lielais dūkuris (Podiceps major). Tā ķermeņa garums ir 46—51 cm, spārnu izplētums 59—73 cm,[5] svars 0,9—1,5 kg.[6] Augumā to varētu salīdzināt ar meža pīli, par kuru cekuldūkuris ir tikai nedaudz mazāks.[7] Tā ķermenim ir raksturīga saplacināta, vārpstveida forma, ar garu, slaidu kaklu, īsiem, šauriem spārniem, īsu asti un vasaras periodā krāšņu galvu ar melnu, divdaļīgu cekulu, gaišiem, gandrīz baltiem vaigiem un divkrāsainu, rudi-melnu "vaigu bārdu". Pārējais apspalvojums ir pelēkbrūns, visa ķermeņa augšpuse - kakls un mugura tumši brūna vai pelēkbrūna, bet apakša - kakls un vēders gaiši pelēki. Cekuldūkuri vasarā pēc tā galvas var viegli atpazīt, bet ziemā tas kļūst līdzīgs visiem pārējiem dūkuriem, tā apspalvojums kļūst gaiši pelēks ar baltu. Mazuļus sedz kamuflāžas krāsas dūnas - melnbaltās garensvītrās galva un kakls, bet brūni-dzeltenīgās ķermenis. Pieaugot tie lēnām zaudē savu svītraino apspalvojumu.
Pieauguša putna acis ir sarkanas, šaurais un smailais knābis sārti-pelēks. Cekuldūkuriem ir daļējas peldpleznas. Uz pirkstiem ir platas, dzeltenzaļas ādas krokas - peldplēksnes, kas priekšējiem trīs pirkstiem ir daļēji savienotas. Līdz ar to pēdas ir platas un lieliski piemērotas peldēšanai. Tās līdzīgi kā laivas motora propelleri stumj dūkuri uz priekšu gan tam nirstot, gan peldot pa ūdens virsu. Arī aizmugurējam pirkstam ir neliela ādas kroka. Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir nedaudz lielāki.[7]
Spārni cekuldūkurim ir īsi un šauri, bet stipri, ar 12 lidspalvām. Tas ir samērā ātrs lidotājs un spēj veikt garas migrācijas distances. Vasarā cekuldūkuri nelido bieži – briesmu gadījumā tas parasti ienirst, nevis ceļas spārnos. Vasaras vidū ir arī pilnais spalvu mešanas laiks (nepilnais norit agri pavasarī, pirms vairošanās perioda), putniem uz pāris nedēļām zūd lidspēja, jo vecās spalvas, arī lidspalvas izkrīt gandrīz vienlaikus, bet jaunais apspalvojums to vietā izaug salīdzinoši lēni.[7] Cekuldūkuris lidojumu uzsāk ar ieskrējienu pār klaju ūdens lauku. Ieskrējiens ir samērā garš un ilgs.[7]
Cekuldūkurim kā visiem dūkuriem īsās kājas anatomiski atrodas pašā ķermeņa aizmugurē. Šī iemesla dēļ cekuldūkuris izvairās no sauszemes, bet, ja apstākļi spiež, tad pa sauszemi tas nespēj iet kā citi putni. Tas šļūc ar visu ķermeni, stumjot ar kājām sevi uz priekšu, vai paceļas vertikāli uz augšu un iet līdzīgi kā to dara pingvīni. Šādi tas tomēr ilgi nespēj pārvietoties un ātri nogurst. Kopumā cekuldūkuri ir ūdensputni, kas gandrīz visu mūžu pavada, neizkāpjot sausumā, izņēmums ir ieiešana ligzdā, lai perētu.[7]
Cekuldūkuris ir izcils peldētājs un nirējs. Zem ūdens tas spēj atrasties līdz 2 minūtēm un vienā reizē nopeldēt apmēram 40 metrus. Barojoties tas parasti zem ūdens uzturas 40—50 sekundes un nirst 1—2 metru dziļumā, bet, ja nepieciešams, cekuldūkuris spēj ienirt arī 5—7 metru dziļumā.[7] Dziļus ienirienus putni izdara reti, galvenokārt, meklējot barību. Tas iznirst ļoti piesardzīgi – vispirms virs ūdens līmeņa tiek izbāzta galva, tad kakls un tikai pēc tam, ja briesmas vairs nedraud, cekuldūkuris uzpeld ar visu rumpi. Briesmu gadījumā tas nevis ceļas spārnos, bet nirst. Tā kā dūkura mazuļi mēdz vizināties uz vecāku mugurām, briesmu gadījumā cekuldūkuris ienirst ar visiem mazuļiem uz muguras. Mazie cālēni turas pie vecāku īpaši pagarinātām muguras spalvām ar saviem knābīšiem. Tā kā nirstot dūkuris spārnus tur cieši piespiestus pie sāniem, reizēm mazuļi tiek noglabāti zem spārniem. Ar mazuļiem cekuldūkuris ilgi zem ūdens neuzturas. Spēju nirt kā visiem dūkuriem labo spēju nirt nodrošina salidzinoši smagie kauli, kas ir daudz mazāk pildīti ar gaisu nekā citiem putniem. Turklāt atrašanos zem ūdens atvieglo arī tas, ka dūkuri spēj iztukšot tā sauktos gaisa maisus, kas tiek izmantoti, lai lidojuma laikā nodrošinātu skābekļa uzņemšanu gan ieelpojot, gan izelpojot, kā arī nirstot tiek cieši piekļautas ķermeņa spalvas, tādējādi atbrīvojot apspalvojumu no gaisa.[7]
Cekuldūkuris nirstot barojas ar zivīm, dažādiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, ūdens kukaiņiem un to kāpuriem, gliemjiem un vēžveidīgajiem, kā arī nelieliem abiniekiem. Cekuldūkuris barojas arī ar dažu augu sēklām.[5][7]
Cekuldūkuri jau ziemas vidū veido monogāmus pārus.[5] Tiem ir izkopta un attīstīta riesta laika uzmanības izrādīšana vienam pret otru. Abi putni, peldot viens otram pretī vai līdzās, apkakles spalvas izvērsuši, cekulus sacēluši, izrāda sevi, bet pēc tam izslienas vertikāli – knābis pret knābi, krūtis pret krūtīm, turklāt purinot galvu no vienas puses uz otru.[5] Nereti knābjos tie viens otram ligzdas darināšanai pasniedz aļģu kušķīšus. Reizēm tēviņš, spārnus iepletis, cēli peld vai arī šļakstinādams skrien pa ūdeni ap mātīti.[7]
Ligzdu cekuldūkuru pāris sāk būvēt agri pavasarī, drīz pēc atlidošanas no ziemošanas vietām. Ligzdai vieta tiek piemeklēta seklumā, starp biezi saaugušiem krasta augiem. Tā tiek būvēta uz ūdens, bet, lai ligzda neaizpeldētu, tiek izvēlēts kāds cinis, ūdensaugu cers vai peldoši žagari, vai arī ligzdu uz vietas notur apkārt augošie augu stumbri - vilkvālītes un niedres. Ligzda tiek sakrauta no žagariem, aļģēm un iepriekšējā gada atmirušajiem augiem.[7] Dējumā ir 1—9 baltas olas, bet visbiežāk 4 olas.[5] Mātīte olas sāk perēt uzreiz pēc pirmās izdētās olas, līdz ar to mazuļi nešķiļas vienā laikā. Inkubācijas periods ilgst 27—29 dienas. Perē abi vecāki, bet galvenokārt to dara mātīte. Ja abi vecāki atstāj ligzdu, lai barotos, olas tiek noslēptas un apsegtas ar trūdošiem augiem, kas trūdot turklāt izdala siltumu un tupina sildīt olas.[5][7] Kad mazuļi ir izšķīlušies, vecāki tos sadala savā starpā un katrs no tiem rūpējas par savu pusi no bērniem. Pirmais pie mazuļiem tiek tēvs, jo paņem pirmos izšķīlušos putnēnus, kamēr mātīte turpina perēt atlikušās olas. Vecāki ļoti rūpējas par saviem mazuļiem. Lai tos sildītu un aizsargātu, mazuļi, kamēr mazi, daudz laika pavada uz vecāku mugurām. Jaunajiem putniem pieauguša putna spalvas izaug 71—79 dienu vecumā, kopā ar vecākiem tie paliek līdz septembrim.[5][7]
Cekuldūkuram ir 3 pasugas:
Cekuldūkuris jeb cekulainais dūkuris (Podiceps cristatus) ir dūkuru dzimtas (Podicipedidae) ūdensputnu suga, kas ligzdošanas laikā mājo saldūdens ezeros, dīķos vai upēs. Šai sugai ir 3 pasugas. Latvijā mājo nominālpasuga - Podiceps cristatus cristatus.
_(7).jpg)
_(11).jpg)
.jpg)
.jpg)
