Pheasant Tailed Jacana

Garastes jakāns (Hydrophasianus chirurgus) ir jakānu dzimtas (Jacanidae) bridējputnu suga,kas ir vienīgā garastes jakānu (Hydrophasianus) ģintī. Tas dzīvo Dienvidāzijas tropu biomā.

Izplatība

Garastes jakāns ārpus vairošanās sezonas

Garastes jakāns sastopams Indijā, Āzijas dienvidaustrumos un Indonēzijā. Lai arī garastes jakāns nav liels ceļotājs, tas ir vienīgais jakānu dzimtā, kas veic migrācijas ceļojumu — no Ķīnas dienvidiem un Himalajiem uz Indijas un Dienvidāzijas dienvidiem.^[1] Vienīgā valsts, kur garastes jakānu populācija ir apdraudēta, ir Taivāna.

Izskats un ieradumi

Garastes jakānam tāpat kā visām jakānām ir garas kājas ar gariem pirkstiem un nagiem, kas ļauj tam pārvietoties pa peldošu ūdensaugu lapām. Ķermenis ir vidēji liels, apmēram 31 cm. Mātītes ievērojami lielākas un krāšņākas par tēviņiem. Garastes jakāna suga ir vienīgā, kurai ir ārējas atšķirības pazīmes starp dzimumiem. Riesta laikā mātītei izaug gara aste, līdzīga fazānam, arī tēva aste paaugas, bet tā nav tik izteiksmīga. Astes līdzības dēļ ar fazānu šo sugu mēdz saukt arī par ūdensfazānu.^[2] Riesta astes garums sasniedz 20–38 cm. Mātītei ir dominantā loma dzimumattiecībās; vienai mātītei ir vairāki tēviņi.

Pieauguša putna apspalvojums riesta laikā ir melns ar baltu, bet pārējā laikā tumši brūns ar baltu:^[3] balti ir spārni, galva un kakls. Kakla aizmugure ārpus vairošanās sezonas ir zeltaini brūnā krāsā. Riesta laikā uz kakla izaug arī zeltainas krēpes, vēders kļūst melns. Ārpus sezonas vēders ir gaišs, gandrīz balts ar brūnu joslu. Knābis un kājas zaļganpelēkas. Jaunajiem putniem ķermeņa augšpuse ir brūna, apakšpuse balta, brūnā krūšu josla gandrīz nemanāma.

Jakāns barojas ar kukaiņiem, gliemjiem, sīkām zivtiņām un ūdensaugu sēklām, jebko, ko var atrast uz un ap ūdensaugiem. Tas ne tikai uzlasu visu, kas atrodams uz lapām, bet mēdz lapas apgriezt riņķī un pārmeklēt arī otru pusi.^[4] Garastes jakāns kā visi jakāni ir lielisks peldētājs un nirējs.

Reprodukcija

Tēviņš ar cālēniem

Riesta laiks garastes jakāniem ir no marta līdz jūlijam. Indijas dienvidos no jūnija līdz septembrim. Mātītei ir sava teritorija, tai var būt 2—5 partneri. Teritorija, tēviņiem piepalīdzot, tiek sargāta no citām mātītēm diezgan agresīvi. Tēviņš būvē peldošu ligzdu, kurā tiek iedētas 4 tumši brūnas olas. Ja nepieciešams, tēviņš pārvieto olas uz citu ligzdu, tās ar knābi veļot pāri augu lapām un pat pa ūdeni.^[3]

Pērēšanas rūpes uzņemas tēviņš, kā arī tas aizsargā ligzdu no ienaidniekiem. Kamēr tēviņš perē olas, mātīte dodas pie nākamā tēviņa. Rūpes par cāļu audzināšanu mātītes neuzņemas. Ja olas vai cāļi kādam no tēviņiem aiziet bojā, mātīte ligzdā iedēj nākamās olas.

Visi cālēni neizšķiļas vienā un tajā pašā dienā, tādēļ ligzda tiek rūpīgi slēpta līdz izšķiļas pēdējais cālēns. Cālēniem draud briesmas no dažādiem ienaidniekiem: čūskām, krokodīliem, putniem. Tēviņš cenšas cālēnus nosargāt, reizēm pat nesot tos zem saviem spārniem.^[3] Cāļiem ir lielsiks kamuflāžas apspalvojums; dzeltenbrūns ar svītrām. Pēc tēva brīdinājuma sauciena cālēni ātri ienirst ūdenī.

Atsauces