Parastais osis (Fraxinus excelsior) ir vasarzaļš olīvu dzimtas koks ar spēcīgu sakņu sistēmu un plašu vainagu.
Parastais osis ir visizplatītākā ošu suga Eiropā.[1][2] Tā dabiskais izplatības areāls ziemeļos stiepjas līdz 64o ziemeļu platuma grādiem, rietumos izplatības robeža ir Īrija un Spānija, austrumos – Volgas upe, dienvidos – Vidusjūra. Osis tiek augstu vērtēts tā ātraudzības, koksnes izturības un elastības dēļ un ir saimnieciski nozīmīga koku suga.
Vasarzaļš, līdz 40 m augsts olīvu dzimtas koks ar plašu vainagu un apkārtmēru līdz 6 m. Miza pelēka vai brūna, cieta un grumbuļaina. Zari horizontāli vai nokareni, kaili. Jaunie zari ir gaiši pelēki vai olīvkrāsas, ar gadiem tie kļūst cieti ar grumbuļainu mizu un blīvi.[1][3][4] Lapas lielas (garums 15—35 cm, platums 10—20 cm), nepāra plūksnaini saliktas no 7—13 iegareni lancetiskām (garums 4—10 cm, platums 2—5 cm) lapiņām ar nevienmērīgi zobainu malu, slaidi smailu galu un ķīļveida pamatu, tās izvietotas pretēji uz centrālās dzīslas. Lapas un lapiņu virspuse kaila, apakšpusē dzīslas ar matiņiem. Tās ir gaiši līdz tumši zaļas un dzeltenas rudenī. Ziedi nelieli, polimorfi. Ziedu ķekari nokareni, blīvos pušķos izvietoti lapu žāklēs.[4][1][5][3] Sīkie, purpursarkanie ziedi atveras maijā pirms lapu parādīšanās. Biežāk divmāju koks. Sievišķie ziedi ir nedaudz garāki kā vīrišķie. Vīrišķie ziedi ir tumši violeti un bez ziedlapām. Kokiem ar abu dzimumu ziediem vīrišķie ziedi neatbrīvo putekšņus, kamēr sievišķie ziedi uz tā paša koka spēj tos uztvert, lai izvairītos no pašapputes. Ošu putekšņi ir plāni, mazi un apaļi. Tiem ir trīs īsas rievas. Pārsteidzoši, ka koks, kam vienā gadā attīstījušies tikai vīrišķie ziedi, nākamajā gadā var veidot sievišķos ziedus. Sievišķie ziedi attīstās par augļiem. Auglis — spārnulis (riekstiņš ar 3—4 cm garu, plēvjainu spārnu) ir nedaudz savīts, elipsoīds. Gareni spārnoti augļi nodrošina vienkāršu sēklu izplatīšanos. Augļi veido ķekarus, tie ir zaļā krāsā, bet ar laiku kļūst brūni un saglabājas pēc lapu nobiršanas rudenī. Sēklas — saplacināti riekstiņi, kurus ietver vienā galā pagarināts lidspārns, ienākas oktobrī un nobirst pakāpeniski.[3][1][2] Sēklu skaras paliek kokā arī ziemā.[6] Salīdzinājumā ar citām lapukoku sugām parastais osis bieži ir viens no tiem kokiem, kam lapas pavasarī uzplaukst visvēlāk un pirmais, kam tās rudenī nokrīt pie agrām salnām.[3] Stumbrs garš, mazzarots. Šie koki viegli identificējami ziemā un viegli atšķirami arī no citu sugu ošiem, jo tiem ir īpatnējs siluets un melni, konusveida pumpuri (citām sugām – brūni), kas izvietoti pa pāriem pretēji un pamanāmi jau no attāluma.[3][7][6] Ļoti sliktos augšanas apstākļos var veidot krūmveida formas. Tam ir diezgan atvērts vainags, kas ar gadiem iegūst ovālu vai lodveida formu. Plašu vainagu veido, augot mitrās, ar minerālvielām bagātās augsnēs.[3] Parastais osis spēj sasniegt lielus apkārtmērus, piemēram, Belovežas gāršā, Polijā, kur mitrajos mežos atsevišķi eksemplāri sasniedz pat 130—200 cm diametru un 45 m augstumu.[8]
Izplatīts mērenajā joslā, Eiropā.[9] Parastais osis ir visizplatītākā ošu suga Eiropā. Tā dabiskais izplatības areāls ziemeļos stiepjas līdz 64o ziemeļu platuma grādiem, rietumos izplatības robeža ir Īrija un Spānija, austrumos – Volgas upe, dienvidos – Vidusjūra. Tas nav sastopams Grieķijā, Itālijā un Turcijas dienvidos, Skandināvijas ziemeļos, Īslandes un Britu salu dienvidu daļā. Eiropā izplatījies Holocēnā. Tā izplatību ierobežo ekoloģiskās prasības.[10][11][8] Latvijā diezgan bieži sastopams visā valstī. Latvija atrodas tuvu sugas areāla ziemeļu malai. Parasto ošu tīraudzes biežāk atrodamas Zemgales līdzenumā. Osis plaši izplatīts arī Ziemeļvidzemes piejūras līdzenumā (Ainažu, Vecsalacas un Burtnieku apkaime), kā arī zemienē starp Vidzemes un Latgales augstienēm.[1][4][2]
Līdz 50 gadu vecumam parastais osis pieaug ļoti strauji, vēlākos gados aug ļoti lēni un sasniedz augstākais 200 gadu vecumu. Ziedus un sēklas sāk veidot, sasniedzot 30 gadu vecumu.[3] Raksturīga vējappute.[5] Dažiem ošiem attīstās tikai vīrišķie vai sievišķie ziedi, bet citiem uz viena koka attīstās abu dzimumu ziedi.[7] Tam nepieciešams silts klimats (>137 dienas ar temperatūru>5,6 oC), barības vielām bagāta, mitra augsne, augsnes pH robežās no 6,0 līdz 7,5. Augsnes kas ir auglīgas, ar neitrālu pH, dziļas, mitras un brīvi drenētas rada optimālus augšanas apstākļus parastajam osim. Parastais osis var veidot tīraudzes, bet pamatā šī suga ir tipiska jauktu koku mežiem. Bieži veido audzes kopā ar ozoliem (Quercus robur) un liepām (Tilia cordata), kā arī dižskābaržiem (Fagus sylvatica) auglīgā melnzemē. Parastais osis parādās diezgan dažādos biotopos. Tas bieži aug jauktos lapu koku mežos vai kā piemistrojums ozolu, dižskābaržu vai melnalkšņu (Alnus glutinosa) mežos. Bieži mālainās augsnēs, kas bagātas ar bezmugurkaulnieku faunu, it īpaši sliekām.[12][8] Tā dabiskās izplatības austrumu daļā, osis var kļūt par dominējošo sugu palieņu mežos un mitrās, mālainās zemienēs.[8] Parastajam osim ir divi ekotipi: mitriem augšanas apstākļiem adaptētais un sausiem, kaļķainiem augšanas apstākļiem adaptētais.[13] Osim nepieciešams augsts augsnes un gaisa mitrums. Tas pacieš īstermiņa plūdus, bet stāvoša ūdens apstākļi šai sugai ir nelabvēlīgi skābekļa trūkuma dēļ. Tas nepacieš ilgstošus plūdus vai sausumu. Parastā oša gada pieaugums cieši korelē ar augsnes fizikālajām īpašībām, kurā tas aug. Suga dod priekšroku augsnēm, kas bagātas ar minerālvielām, ir labi aerētas, mālainas un mitras. Tie nav toleranti pret blīvām augsnēm. Divas labvēlīgas augsnes īpašības ir substrāta sārmainība un labi attīstīts humusa slānis. Vislabākie augšanas apstākļi tiem ir aluviālajās augsnēs. Oši izvairās augt skābās augsnēs ar stāvošiem ūdeņiem. Tiem ir dziļa sakņu sistēma gan tīraudzēs, gan jauktu koku mežaudzēs, jauktu koku mežos oši iesakņojas dziļāk, lai konkurētu ar kokiem, kam ir seklas sakņu sistēmas. Mīkstās augsnēs to saknes iestiepjas dziļāk par 2 m, bet blīvās māla augsnēs ne dziļāk par iluviālo horizontu. Sakņu masa augsnes virsējos 30 cm vidēji ir 15t/ha. Parastais osis ir jutīgs pret sausumu. Gruntsūdens līmeņa samazināšanās var izraisīt smagus bojājumus. Osis izmanto virszemes ūdeņu un aktīvos gruntsūdeņus, kas bagāti ar skābekli un kalcija savienojumiem. Ūdens apgādei ir galvenā ietekme uz to augšanu. Tas ir jutīgs pret bargām ziemām un pavasara salnām. Koks prasīgs pret gaismu, nepacieš noēnojumu. Nepiemērotos gaismas apstākļos tas ātri pārstāj augt un attīstīties.[14][8] Tā prasības pret gaismu ir līdzīgas parastajam ozolam un melnalksnim. Pirmajos septiņos gados (līdz ~ 4 m augstumam) suga ir ļoti ēncietīga, bet vēlāk kļūst ļoti prasīga pret gaismu un noēnojumā aug slikti. Koks spēj sasniegt pat 400 gadu vecumu ideālos augšanas apstākļos.[8][7] Ošu augšanas potenciāls ir cieši saistīts ar augsnes fizikālajām īpašībām, kurā tie aug. Augšanas intensitāte atkarīga arī no reģiona. Labprāt aug nogāzēs kopā ar kļavu (Acer spp.), liepu un vīksnu (Ulmus spp.). Nav tolerants pret blīvām augsnēm. Tam ir augstas prasības pret brīvi pieejamajām barības vielām, it īpaši slāpekli un fosforu. Periodisks ūdens trūkums sausuma laikā noved pie vājas tālākās attīstības. Klimatam uz parastā oša augšanu ir mazāka ietekme kā augsnei. Tādēļ osis ir ļoti prasīgs attiecībā pret biotopu. Pretēji populāram uzskatam, ka oši vislabāk aug mitrās ielejās, tie vislabāk aug labi drenētās sārmainās augsnēs. Tie var būt bagāti, dziļi merģeļi vai sekla augsne virs kaļķakmens cilmieža. Parastais osis tā dabiskajā izplatības areālā variē starp pioniersugu un pastāvīgu meža sastāvdaļu. Tas parasti parādās grupās jauktos platlapju mežos. Osis ir dominējoša suga meža attīstības pašā sākumposmā.[11][7] Oši veido mikorizas attiecības ar dažām augsnes sēnēm.[7]
Dabisko izplatību Eiropas rietumdaļā ierobežo ošu neizturība pret aukstumu ziemā, vēlām pavasara salnām un sausām, karstām vasarām. Jaunie dzinumi ir ļoti jutīgi pret pavasara salnā. Pirenejos un Alpos konstatēts līdz 1600—1800 m v.j.l. Vairāk uz austrumiem Āzijā (Irānā) tie spēj augt daudz lielākā augstumā līdz pat 2200 m. Savukārt ziemeļu platuma grādos un vairāk uz rietumiem, sugai augstuma robeža ir daudz zemāka (piemēram, 450 m Britu salās).[8][11] Izplatību ievērojami ierobežo nokrišņu daudzums — minimālais gada nokrišņu daudzums, kas tam nepieciešams ir 600 mm. Augsnēm jābūt dziļām un mitrām.[5]
Reti veido tīraudzes, tikai dažādos mežos tīraudzēs, biežāk mistrojumā ar citiem lapkokiem. Bieži atrodams pļavās. Šis koks ir Eiropas vietējā suga, un tas ir populārs parkos un apstādījumos.[5][1] Tipiskie biotopi ir upju krasti, pļavas, ieleju meži un lapu koku meži. Tie veido nozīmīgas audzes ar ozoliem. Atrodams starp citām dominējošām sugām sukcesijā, kurā mežs pārņem pļavu, krūmājos un citos atvērtos biotopos.[6][3] Aug mitrās vietās ar dziļu augsni.[5] Ošu mežu augu sabiedrības Latvijā attiecināmas pie divām augāja klasēm — Eiropas lapkoku mežiem (Cl. Querco-Fagetea) un, retumis, pie Eirosibīrijas melnalkšņu staignājiem (Cl. Alnetea glutinosae)[1]. Osis Latvijā audzes veido galvenokārt barības vielām bagātās augtenēs, vairāk kā 97% audžu, kurās osis ir valdošā suga, ir eitrofos meža tipos. Latvijā oša meži starp citām mežaudzēm izceļas ar relatīvi augstu sugu piesātinātību; šie meži ir dzīves telpa daudzām retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Pašlaik Latvijā oša audzes ir nelielas, stipri fragmentētas un nevienmērīgi izplatītas. Oša audžu platība Latvijā ir 18315.7 ha (2005.gada 1.aprīlis) jeb 0.7% no valsts mežaudžu kopplatības.[15]
Jaunos dzinumus bieži apgrauž zaķi un brieži. Stirnas un aļņi noplēš jaunajiem kociņiem mizu un nokož galotnes.[11] Biežāk cieš no sēnīšu slimībām, nekā no sala, gaisa piesārņojuma vai kaitēkļiem. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, novērota plaša parasto ošu mežaudžu atmiršana Baltijas jūras reģionā un nesen tā sākusi izplesties arī citos Eiropas reģionos. Slimību izraisa sēnīte Hymenoscyphus pseudoalbidus. Simptomi ir lapu novīšana un mizas nekroze.[8] Latvijā defoliācija dažādās pakāpēs vērojama visā valstī.[15]
Osis tiek augstu vērtēts tā ātraudzības, koksnes izturības un elastības dēļ. Saimnieciski nozīmīga koku suga. Tiek lietots galdniecībā mēbeļu, parketa, darbarīku un slēpju izgatavošanā, laivu būvē. Osis neder pāļu un stabu izgatavošanai, jo saskarē ar zemi ātri bojājas. Kopā ar ozolu, liepu, dižskabārdi un kalnu kļavu, osis pieder pie vērtīgākajiem lapu kokiem Eiropā.[3][8]
Aptuveni mēnesi vecs dīgsts
Pumpuri ziemā
Lapas
Vīrišķie ziedi
Nenobrieduši spārnuļi
Spārnuļi
Miza
Stumbra šķērsgriezums
Koksne
Parastais osis (Fraxinus excelsior) ir vasarzaļš olīvu dzimtas koks ar spēcīgu sakņu sistēmu un plašu vainagu.
Parastais osis ir visizplatītākā ošu suga Eiropā. Tā dabiskais izplatības areāls ziemeļos stiepjas līdz 64o ziemeļu platuma grādiem, rietumos izplatības robeža ir Īrija un Spānija, austrumos – Volgas upe, dienvidos – Vidusjūra. Osis tiek augstu vērtēts tā ātraudzības, koksnes izturības un elastības dēļ un ir saimnieciski nozīmīga koku suga.
.jpg)
