Mērkaķi (Cercopithecidae) ir vienīgā pērtiķu dzimta zemāko šaurdeguna pērtiķu virsdzimtā (Cercopithecoidea),[1] kas savukārt ir viena no divām Vecās pasaules pērtiķu sīkkārtas (Catarrhini) virsdzimtām. Otra ir augstāko šaurdeguna pērtiķu un cilvēka virsdzimta (Hominoidea). Zemākie šaurdeguna pērtiķi jeb mērkaķi savvaļā mūsdienās mājo Āfrikas un Āzijas tropiskajos lietus mežos, savannā un zemos, mežainos kalnos. Fosiliju atradumi Eiropā liecina, ka mērkaķi kādreiz mituši arī šajā reģionā, lai gan Gibraltārā arī mūsdienās mājo neliela mērkaķu populācija (iespējams, tā kādreiz ir introducēta šajā apvidū). Mērkaķu pazīstamākās sugas ir paviāni un makaki.
Mērkaķi ir lieli vai vidēji lieli primāti. Mazākais dzimtā ir pundurmērkaķis (Miopithecus talapoin), kura ķermeņa garums, galvu ieskaitot, mazākajiem indivīdiem ir 32 cm, papildus astes garums 36 cm, svars 0,8 kg.[2] Toties lielākais dzimtā ir mandrila (Mandrillus sphinx) tēviņš, kura ķermeņa garums ir apmēram 90 cm, augstums skaustā 50 cm, svars līdz 50 kg.[3]
Vairākām mērkaķu sugām piemīt specifiskas anatomiskas īpatnības. Kolobiem (Colobus), piemēram, nav īkšķu, to vietā ir nelieli izaugumi. Kalimantānas gardegunpērtiķim (Nasalis larvatus) ir ļoti garš un dīvainas formas deguns, bet strupdegunpērtiķiem (Rhinopithecus) deguna tikpat kā nav vispār.
Lielākajai daļai mērkaķu sugu ir astes, kuru nav augstākajiem šaurdeguna pērtiķiem, bet, salīdzinot ar Jaunās pasaules pērtiķiem, mērkaķiem nekad nav tvērējastes. Lai arī vairākas mērkaķu sugas ir lielākas nekā giboni, kas pieder pie augstākajiem šaurdeguna pērtiķiem, tomēr vidēji augstāko šaurdeguna pērtiķu sugas ir augumā lielākas. Augstāko šaurdeguna pērtiķu inteliģence, neņemot vērā cilvēkus, ir augstāka nekā zemākajiem šaurdeguna pērtiķiem, kuriem ir primitīvāka smadzeņu uzbūve.[4]
Mērkaķi atkarībā no sugas var būt pilnībā dzīvojoši uz sauszemes, piemēram, paviāni, vai kokos, piemēram, kolobi. Lielākā daļa mērkaķu sugu ir visēdājas, tomēr priekšroka tiek dota augu izcelsmes barībai. Visveģetārākā no visām grupām ir lapēdājpērtiķi (Colobinae), kas pamatā barojas ar koku lapām, reižu reizēm apēdot kādus kukaiņus. Pārējās grupas pārsvarā barojas ar to, ko var atrast. Tie var būt ziedi, lapas, pumpuri, saknes, kukaiņi, gliemeži un neliela auguma mugurkaulnieki.[5]
Grūsnības periods mērkaķiem atkarībā no sugas var būt 5—7 mēneši. Parasti piedzimst viens mazulis, lai gan reizēm piedzimst dvīņi. Mazuļi piedzimst salīdzinoši labi attīstīti un jau tūlīt pēc piedzimšanas spēj pieķerties un cieši turēties pie mātes kažoka matojuma. Dzimumbriedumu lielākā daļa sugu sasniedz 4 - 6 gadu vecumā. Mērkaķiem meitas paliek kopā ar mātēm visu savu mūžu, tādējādi mērkaķu bara galvenā grupa ir mātes un to meitas. Tēviņi pamet dzimto baru un, sasniedzot dzimumbriedumu, pievienojas kādam no bariem. Daudzām sugām barā ir tikai viens pieaudzis tēviņš, bet ir sugas, kurām barā var būt vairāki tēviņi. Bara lielums var būt ļoti dažāds pat vienas sugas ietvaros. To parasti regulē barības un ūdens daudzums.[5]
Mērkaķi (Cercopithecidae) ir vienīgā pērtiķu dzimta zemāko šaurdeguna pērtiķu virsdzimtā (Cercopithecoidea), kas savukārt ir viena no divām Vecās pasaules pērtiķu sīkkārtas (Catarrhini) virsdzimtām. Otra ir augstāko šaurdeguna pērtiķu un cilvēka virsdzimta (Hominoidea). Zemākie šaurdeguna pērtiķi jeb mērkaķi savvaļā mūsdienās mājo Āfrikas un Āzijas tropiskajos lietus mežos, savannā un zemos, mežainos kalnos. Fosiliju atradumi Eiropā liecina, ka mērkaķi kādreiz mituši arī šajā reģionā, lai gan Gibraltārā arī mūsdienās mājo neliela mērkaķu populācija (iespējams, tā kādreiz ir introducēta šajā apvidū). Mērkaķu pazīstamākās sugas ir paviāni un makaki.
