Komposta degunradžvabole (latīņu: Oryctes nasicornis) ir skarabeju dzimtas vaboļu suga. Tā ir liela kastaņu krāsas vai sarkanbrūna vabole ar 25—47 mm garu, masīvu ķermeni. Šai sugai ir izteikts dzimumdimorfisms: tēviņiem uz galvas ir atpakaļ izliekts rags un uz pronotuma ir trīszobu garenisks veidojums; mātītēm uz galvas ir ļoti mazs rags, kas pēc formas atgādina nelielu pauguru, kā arī pronotuma veidojums mātītēm ir mazāks nekā tēviņiem.[1][2][3] Pieaugušās vaboles ir aktīvas siltās vasaras naktīs. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[4]
Kāpuri ir C veidā izlocīti, resni, dzeltenīgi balti, 80—110 mm gari.[3] Tie attīstās mirušu lapu koku trūdošā koksnē, kompostā, mēslos, vecu lapu vai zāģu skaidu kaudzēs. Kāpuri attīstās no 2 līdz 4 gadu laikā.[5]
Komposta degunradžvabole ir izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu daļu un Britu salas)[1], Ziemeļāfrikā, Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijas dienvidos.[6] Dažās Rietumeiropas valstīs un dažos Krievijas Federācijas reģionos tā ir aizsargāta suga.[4]
Sastopama arī Latvijā.[7] Šeit vaboles atrod kompostā, siltumnīcās, zem gāztiem kokiem, atkritumu kastēs. Savvaļā pieaugušas vaboles var novērot no maija līdz augustam.[8]
Pirmo reizi šo sugu aprakstījis Kārlis Linnejs 1758. gadā un nosaucis to par Scarabaeus nasicornis savā darbā «Systema naturæ».[4] 1798. gadā Kārlis Vilhelms Illigers šo taksonu pārcēlis Oryctes ģintī. Oryctes nosaukums ir celts no sengrieķu: ὀρύκτης, kas nozīmē "zemracis", bet sugas nosaukums "nasicornis" no latīņu valodas tulkojams kā "degunradzis".
Komposta degunradžvabole ir plaši izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļrajonus un Britu salas), Kaukāzā, Rietumsibīrijas dienvidos (Omskas, Toboļskas, Bijskas, Semejas apkārtnēs), Ziemeļāfrikā (Marokā, Alžīrijā un Tunisijā), Vidusāzijā, Ziemeļaustrumturcijā, Mazāzijā, tai skaitā Irānā un Sīrijā.[1][6][4]
Areāla ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras līdz Sanktpēterburgai, Novgorodas apgabalam, Jaroslavļai, Kostromai, Kirovas apgabalam un Baškortostānas Republikai; aiz Urāliem cauri Jekaterinburgai un Kostanajai. Tālāk austrumos izplatības areāls ir zināms tikai pēc atsevišķiem punktiem, kas bieži ir lielā attālumā viens no otra. Dienvidu robeža Āzijā iet no Urālas ietekas līdz Embas baseinas augštecei, tālāk līdz Arāla jūras krastiem un Ziemeļkaukāza stepēm.[6] Austrumos areāls sasniedz Ķīnas dienvidrietumu rajonus (Siņdzjana) un Indiju (Himāčala Pradēša, Kašmīra un Utarakhanda).[9][10]
Komposta degunradžvaboles primārās dabīgās dzīvesvietas ir dažāda tipa platlapu koku meži, ieskaitot kalnu, ūdensšķirtņu, sausgravu mežus, virspļavu terases un upju palieņu mežus. Ar cilvēka palīdzību vabole tiek izplatīta mākslīgos stādījumos stepēs, mežastepēs un pustuksnešu rajonos, kur sākotnēji degunradžvabole apdzīvoja virspļavu un upju palienes terases, pirms tās tikušas pārveidotas. Vidusāzijā un Kazahstānā vabole plaši izplatīta stepēs un pustuksnešos.[11] Šeit vabole pielāgojas dzīvot blakus cilvēkam, paliekot par fakultatīvu sinantropu, un attīstās lecektīs, mēslos, koku atlikumu mizu kaudzēs un citu pūstošu koku atlikumu sakopojumos. Ar cilvēka palīdzību vabole ir izplatījusies arī uz Eiropas ziemeļiem, tālu Krievijas Eiropas daļas taigas zonā un Rietumsibīrijā, kur vabole pielāgojusies lecektīm, siltumnīcām, komposta kaudzēm un koku atlikumu kaudzēm.[4][12]
Mežos un stepēs Krimā un Ziemeļkaukāzā bieži sastopama, areāla ziemeļos un Sibīrijā — reta.[4]
Komposta degunradžvaboles tēviņi ir 25—43 mm (maksimāli līdz 47 mm) gari, mātītes ir 26—41 mm garas.[1][13][4] Tā ir liela izmēra vabole ar tumši sarkanbrūnu vai sarkanbrūnu ķermeni.[14] Ķermeņa lejasdaļa un kāju sākumposms ir gaišāki, dzeltenīgi sarkanbrūni. Ķermenis mēreni izstiepts, izliekts, samērā plašs, tēviņiem ir paralēls, bet mātītēm ir plašāks uz atpakaļ.[2]
Galva ir neliela. Klipeuss ir trīsstūrveidīgs, ar gandrīz taisniem sāniem, no priekšas sašaurināts. Tēviņam tas ir segts ar maziem, nesaplūstošiem punktiem; mātītei, savukārt, ar ļoti bieziem, saplūstošiem punktiem un ar ļoti rupjām krokām. Acu daivas ir plašas. Ūsas ar desmit posmiem, vēdekļveidīgi, ar dižiem bazāliem posmiem. Ūsu vāle ir neliela, trīsposmaina. Augšējie žokļi ir plaši, bez zobiņiem uz ārējās virsmas.[4]
Tēviņa galvas lielāka daļa ir aizņemta ar ragu, kas pakāpeniski kļūst tievāks virzienā uz galotni. Ragam ir trīsmalu griezums, tas ir vienmērīgi izliekts un virzīts no paša sākuma uz augšu un atpakaļ. Labi attīstītiem indivīdiem rags izaug diezgan liels, bet vāji attīstītiem — var būt ļoti mazs, dažreiz sasniedzot tikai mātītes izauguma lielumu. Priekšēja raga virsma ir daudz vai maz plakana, vidū nav garenas līnijas, ar diezgan bieziem, maziem punktiem. Ir zināma vaboļu aberācija (O. n. ab. progressivus Prell, 1909), kurā tēviņiem rags no aizmugures ir ar zobiem.[15] Aizmugurēja riba un pakausis ir gludi. Galvas sāni aizmugurē no raga ir ar raupjiem un dižiem krokainiem punktiem.[2][13][6]
Mātītēm rags ir mazs, ārēji parasti ir truls. Tas ir nedaudz atbīdīts uz aizmuguri (labi attīstīta klipeusa dēl) un virzīts uz augšu un nedaudz uz aizmuguri. Viņas rags bieži veido leņķi ar priekšējo galvas daļu. Priekšējā galvas daļa ir ļoti izliekta un stipri virzīta uz leju.[6]
Segspārni ir iegareni, izliekti, ar labi attīstītiem plecu pauguriem. Propigīdijs segts ar biezām, šķērseniskām krokām, mātītēm ar bieziem, rudiem matiņiem. Abu dzimtu vabolēm krūtis ir biezos, nelielos punktiņos un garos, biezos, rudos matiņos.[6][1]
Kājas stipras, bet ne garas. Priekšējo kāju tībijas ir plašas, no ārpuses ar trim plašiem, truliem uz galiem zobiņiem, kas ir atdalīti ar apaļiem izliekumiem. Vidus zobiņš izteikti pietuvināts pie virsotnēja zobiņa. Virsotnējā malā, pretī vidēja zobiņa aizmugurējai malai, ir ļoti taisns piesis. Aizmugurējie augšstilbi ir iegareni, vāji resnināti. Vidējas un aizmugurējas tībijas virzienā uz virsotni ir pakāpeniski paplašināti; uz virsotnes ar gariem zobiņiem, bez vainadziņa no sariņiem. Aizmugurējo kāju iegurņi diezgan biezos, lielos punktiņos un matiņos.[6][1]
Komposta degunradžvabole ir ļoti polimorfa suga.[11][16] Vaboles ļoti variē pēc ķermeņa lieluma un krāsas. Vaboles ir tumšākas, kas ir raksturīgs lielākiem indivīdiem, vai gaišākas, kas savukārt ir raksturīgs sīkākām vabolēm. Lielākām vabolēm ir arī vairāk attīstīts rags, plašāks pronotums, vairāk attīstīts paugurs uz pronotuma. Sīkākiem tēviņiem ir vājāk attīstītas sekundāras dzimumpazīmes, kas padara tos līdzīgākiem mātītēm. Jo lielākas mātītes, jo ir izteiktāka bedrīte uz pronotuma.[4]
Šobrīd ir zināmas 19 pasugas, kuras dažreiz ir grūti atšķirt vienu no otras.[1][17] Dažreiz drošu diagnostisko pazīmju lieka, pat vienas populācijas robežas, taisa grūtāku pasugu identifikāciju. Tāpēc daži entomologi uzskata, ka nav vajadzīgs izšķirt tik daudz pasugu.[16]
Attiecībā pret vaboles areālu pieaugušie īpatņi sastopami dažādos gadalaika posmos — no pavasara līdz vasaras vidum, dažreiz pat no rudens sākuma. Stepēs un Krimā vaboles var sastapt no maija beigām vai jūnija sākumā līdz 2.—3. jūlija dekādei. Areālā mežstepēs un Krievijas Eiropas daļā vaboles sastopamas no jūnija līdz 2.—3. jūlija dekādei, ar vaboļu skaitu piku jūlija vidū. Eiropas taigā vaboles sastopamas no jūlija līdz augusta beigām. Pieaugušā īpatņa dzīves ilgums ir no 1 līdz 2 mēnešiem. Parasti sastopamas netālu no kāpuru attīstības vietām.[6]
Dienā vaboles ir mazaktīvas, nelido un slēpjas zemē, koku dobumos, zem gāztiem kokiem. Aktīvas paliek pustumsā un ar pilnas tumsas stāšanos un visu nakti. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[6]
Nav izpētīts, ar ko barojas komposta degunradžvaboles. Mutes aparāta uzbūve, vāji attīstīti košļāšanas virsmas un griezošo zobu lieka uz mandībuļu iekšējās malas, kas aizaugušas ar gariem matiņiem, ļauj domāt, ja vispār pieaugušās vaboles barojas, tad ar mīkstu vai šķidru barību (piemēram, ar koku sulu). Visticamāk, ka pieaugušie īpatņi nebarojas vispār un dzīvo, pateicoties barības vielu uzkrājumiem, ko uzkrājuši kāpuru stadijā.[6]
Kāpuri barojas ar dažādu mirušo koku koksni un koku atlikumiem. Visbiežāk barojas ar korķa ozolu, akmens ozolu un stepes gobu. Dažreiz arī ar balto apsi, krobu, šaurlapu osi, valriekstkoku, Eiropas olīvkoku, avokado, Alepo priedi, piramidālo papeli, Quercus canariensis un Quercus faginea (Quercus faginea subsp. broteroi, Quercus faginea var. alpestris).[20] Ir dati par to, ka kāpuri grauž dažu dzīvo augu saknes, tai skaitā vīnogas, rozes un citrusi, izraisot šo augu kalšanu.[21]
Ar vabolēm barojas daži lieli putni, tai skaitā krauklis, pelēkā vārna, melnā vārna, žagata un citas, ka arī zīdītāji, abinieki un rāpuļi, kas barojas ar kukaiņiem.
Uz vaboļu virsmas lielā skaitā dzīvo ārējie parazīti (gamazīdās ērcītes). Pie šādiem ērcēm pieder nākamas sugas:[22][23][24][25]
Uz kāpuriem parazitē palapseņu kāpuri no skoliju dzimtas (Megascolia maculata, Megascolia rubida).[26] Sameklējot vaboles kāpuru skolijas mātīte paralīzē to ar dzeloņu dūrienu vēdera nervu ganglijā, pēc kā dēj uz kāpura ķermeņa vienu olu. Parādoties skolijas kāpurs barojas ar dzīvu, bet paralizētu vaboles kāpuru, sākot ar mazāk dzīvībai svarīgām daļām.[27] Uz kāpuriem un pieaugušiem īpatņiem parazitē Sarcophaga albiceps kāpuri.[28]
Pēc pārošanās mātītes dēj dzeltenīgi baltas olas vecajos celmos, pūstošos koku stumbros, koku dobumos, ietrunētos mēslos, dārza kompostā, koku skaidu un mizu čupās, vai citās vietās, kas ir bagātas ar pūstošām augu daļām. Šeit notiek kāpuru attīstība.[4][5][3][12] Dabīgās dzīvesvietās kāpuri attīstās galvenokārt veco, nedzīvo koku sakņos un resgaļa daļā, retāk gāztos kokos un koku dobumos. Mērenā joslā kāpuri apdzīvo bērzi, ozolu, vītolu, dižskabārdi, Grieķijas valriekstā, aprikozes, plūmes, ķirši, bumbierus un citos platlapu kokos.[5][6] Eiropas dienvidos un Ziemeļāfrikā atzīmēta kāpuru attīstība mespilī, parastā cidonijā, persikā, melnā un baltā zīdkokos, ebenkokos un īstā dateļpalmā. Kāpuri pilnīgi nekad neattīstās citrusu kokos un skujkokos.[18] Oryctes nasicornis punctipennis pasugas, kas dzīvo pustuksnešu vietās, kāpuri var attīstīties augsnē, kur ēd mirušo, retāk dzīvo, koku saknes.[29] Olu fāze ilgst aptuveni mēnesi.
Pirmās kultūras piemiņas par degunradžvaboli ir datēti mīnojas civilizācijas periodā (2000 — 1600 gadi p.m.ē.). Tās ir terakotas figūriņas garumā aptuveni 10 cm, kas tika atrasti Krēta salas patvērumā.[1]
1592. gadā degunradžvaboli attēlojis fladeru tēlotājs Georgs Hofnagelems (1542 — 1601) vienā no saviem darbiem ar uzrakstu «non omnibus datum habere nasum», kas nozīmē "ne katram ir dots deguns (kur runa ir par vaboles ragu).[1]
1912. gadā Vladislāvs Starevičs ir nofilmējis īsmetrāžas leļļu multiplikācijas filmu "Kinematogrāfijas operatora atriebība" («Месть кинематографического оператора»), kurā viens no galvenajiem varoņiem ir degunradžvabole. Par lellēm tiek ņemtas īstas vaboles, kuras Starevičs preparējis, pievienojot pie kājām stiepli, pēc tam savienojot tās ar vasku pie ķermeņa.[30]
Krievu rakstnieks Konstantīns Paustovskis uzrakstījis bērnu pasaku «Похождения жука-носорога» («Солдатская сказка») — "Degunradžvaboles dēkas" ("Karavīra pasaka"), kas pirmo reizi ir publicēta 1945. gadā. Tā bija uzrakstīta pirmajā pēckara gadā, un tāpēc autors tajā iekļāvis materiālu no Liela Tēvijas kara. Tas ir stāsts par karavīru, kas visu kara periodu glabājis sava dēla dāvanu — degunradžvaboli. Šajā pasakā galvenais ir tas, ka kara notikumi ir stāstīti no vaboles pozīcijas.[31]
Degunradžvaboles tēlu bieži liek uz apvākojuma daba zinātnisko grāmatās (piemēram, 1994. gada Plaviļšekova autora krievu grāmatā "Определитель насекомых"), ka arī uz Eiropas valstu pastmarkām (Bulgārija 1968, Baltkrievija 2001, Ālandu salas un citur). Vēl degunradžvaboles tēlojums ir uz Polijas entomoloģijas biedrības emblēmas.[4][1]
Dažas valstīs Rietumeiropā (tai skaitā Čehijā, Slovākijā, Polijā) šī ir aizsargājamā suga.[32][33][34]
Dažas Krievijas reģionos komposta degunradžvabole ir skaitlī samazinoša suga, tāpēc tā ir iekļauta dažās reģionālajās Sarkanajās grāmatās. Oryctes nasicornis nasicornis pasuga ir iekļauta Ļeņingradas apgabala (2005. gads, 3. kategorija), Astrahaņas apgabala (2007. gads), Karēlijas Republikas (2007. gads, 3. kategorija), Mordvija Republikas (2003. gads, 3. kategorija), Saratovas apgabala (2006. gads, 2. kategorija), Tatarstānas Republikas (2009. gads, 3. kategorija), Novgorodas apgabala (2011. gads), Stavropoles novada (2010. gads, 2. kategorija), Vladimiras apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Kalugas apgabala (2000. gads), Kostromas apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Ļipeckas apgabala (2006. gads, 4. kategorija) Sarkanās grāmatās. Oryctes nasicornis latipennis pasuga ir iekļauta Dagestāna Republikas (2009. gads, 4. kategorija), Ingušijas Republika (2007. gads, 4. kategorija), Čečenijas Republikas (2007. gads, 4. kategorija) un Hakasijas Republikas (2003. gads) reģionālajās Sarkanajās grāmatās.[35]
Galvenie faktori, kas samazina populāciju, šajos reģionos ir iedzīvotās vides pasliktināšanās, iznīcināšana un samazināšana, veco koku izciršana un celmu izrakšana, zemes arums, meža masīvu un koka materiāla izžūšana.[36]
Agrāk degunradžvabole bija iekļauta dažās Krievijas reģionālajās Sarkanajās grāmatās, no kurām pagaidām tā ir izslēgta, tai skaitā Sanktpēterburgas, Komi Republikas, Tambovas apgabala, Maskavas un Krasnojarskas novada Sarkanās grāmatas.[35][37][38][39]
Komposta degunradžvabole (latīņu: Oryctes nasicornis) ir skarabeju dzimtas vaboļu suga. Tā ir liela kastaņu krāsas vai sarkanbrūna vabole ar 25—47 mm garu, masīvu ķermeni. Šai sugai ir izteikts dzimumdimorfisms: tēviņiem uz galvas ir atpakaļ izliekts rags un uz pronotuma ir trīszobu garenisks veidojums; mātītēm uz galvas ir ļoti mazs rags, kas pēc formas atgādina nelielu pauguru, kā arī pronotuma veidojums mātītēm ir mazāks nekā tēviņiem. Pieaugušās vaboles ir aktīvas siltās vasaras naktīs. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.
Kāpuri ir C veidā izlocīti, resni, dzeltenīgi balti, 80—110 mm gari. Tie attīstās mirušu lapu koku trūdošā koksnē, kompostā, mēslos, vecu lapu vai zāģu skaidu kaudzēs. Kāpuri attīstās no 2 līdz 4 gadu laikā.
Komposta degunradžvabole ir izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu daļu un Britu salas), Ziemeļāfrikā, Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijas dienvidos. Dažās Rietumeiropas valstīs un dažos Krievijas Federācijas reģionos tā ir aizsargāta suga.
Sastopama arī Latvijā. Šeit vaboles atrod kompostā, siltumnīcās, zem gāztiem kokiem, atkritumu kastēs. Savvaļā pieaugušas vaboles var novērot no maija līdz augustam.
