El escarabayu rinoceronte européu (Oryctes nasicornis) ye una especie de coleópteru escarabeidu de la Familia Dynastidae.[1]
Son escarabayos gordosos, con élitros bien convexos. Presenten un gran dimorfismu sexual. El pronotu de los machos presenta un ampliu relieve superior tresversal rematáu por dos tubérculos romos, que s'enllarga llateralmente, dende'l que baxa en cuéncanu hasta la cabeza. Ésta ye de tamañu menor y ta rematada por un pronunciáu cuernu clipeal incurváu p'atrás que remanez ente la frente y la estructura bucal. Nes femes el relieve pronotal ta atenuáu, ensin tubérculos, y el cuernu clipeal queda reducíu a un pequeñu tubérculu apuntáu. Les antenes son pequeñes, tienen 10 alfayes y los trés últimos tán dispuestos en forma de llámines que cuando tán arrexuntaes paecen una pequeña maza. Los cantos d'élitros y pronotu apaecen cuasi negros y engrosaos, y ente dambos élitros acompañaos de dos fileres puntiaes. Los fémures de les pates y rebordes ventrales presenten una pilosidá marcadamente pelirroxa, que col tiempu pue dir perdiéndola. Los tegumentos son brillosos, de color pardu acoloratáu.
El so tamañu bazcuya ente 30 y 45 mm.[2]
Distribúise pel Paleárticu, alcontrándose n'Europa hasta'l centru de la Península escandinava, Asia Central y Occidental y África del Norte. Falta nes Islles Britániques.[3]
El bárabu del escarabayu rinoceronte, de tipu melolontiforme, desarróllase de forma natural na madera, especialmente na madera en procesu de descomposición, polo que ye saproxilófaga, siendo indiferente tocantes a la especie d'árbol magar nun s'alcuentra nes coníferes.[4] Amás, especialmente nos llugares más septentrionales de la so distribución, los bárabos alcontráronse en montones de serrín de les serreríes, acúmulos de detritus vexetales y compost, manifestando una cierta sinantropía.[5] Los bárabos desarróllense a lo llargo d'años y algamen un tamañu mayor que los escarabayos adultos.[6] Éstos nun precisen alimentase mientres la so curtia vida, son renuentes a entamar el vuelu pol altu costu enerxéticu del mesmu y son de vezos predominantemente nocherniegos.[3]
Reconócense les siguientes subespecies:
El escarabayu rinoceronte européu (Oryctes nasicornis) ye una especie de coleópteru escarabeidu de la Familia Dynastidae.
Kərgədan böcək (lat. Oryctes nasicornis L.) — Buğumayaqlılar tipinin sərtqanadlılar dəstəsinin lövhəbığlar fəsiləsinə aid olan növ.
Böcəyin erkək fərdinin baş hissəsində kərgədanda olduğu kimi bir ədəd buynuza oxşar çıxıntı var. Bunna görə də ona kərgədan böcək adı verilmişdir. Bədənin uzunluğu 26-41 mm-ə çatır. Bığları 10 buğumdan ibarətdir. Böcəklər axşam və gecə saatlarında uçurlar. Gündüz isə bitki çürüntüləri, yarpaqlar və qabıq altında gizlənirlər.
Dişi fərdlər yumurtalarını ağacların gövdə daxilinə və çürümüş ağac kötüklərinin içərisinə qoyurlar. Yumurtadan çıxan sürfələr, ayrı-ayrı illərdə (iyun-avqust aylarında) qidalandıqları ərik, tut, tozağacı palıd və qovaq ağaclarına 25-30% zərər vururlar. Güclü gəmirici ağız aparatına malikdirlər, yaşlı fərdlər ağacların şirəsi ilə qidalanırlar. Sürfələrin inkişafı ağacların gövdə daxilində getməklə bir neçə il çəkir və bu mərhələdə də orada qışlayırlar. Çürümüş ağacların gövdələri daxilində ağac ovuntularından hazırlanmış xüsusi baramalar içərisində puplaşırlar. Pupdan çıxan böcəklər bir neçə gün ağacın daxilində (kəpək içərisində) sakit vəziyyətdə qalırlar və iyul-sentyabr aylarında uçmağa başlayırlar. Ədəbiyyat məlumatlarına əsasən bir nəslin inkişafı 3-4 il çəkir.
Kərgədan böcək dünyanın Avropa hissəsi, Afrika və Suriya, Qafqaz, Orta Asiya, Şərqi Sibir, Azərbaycanda yayılıb.
Yarımnövlər:
Kərgədan böcək (lat. Oryctes nasicornis L.) — Buğumayaqlılar tipinin sərtqanadlılar dəstəsinin lövhəbığlar fəsiləsinə aid olan növ.
Oryctes nasicornis és una espècie de coleòpter polífag de la família dels escarabeids, subfamília Dynastinae, freqüent a Catalunya. El mascle té una banya al cap i per això rep el nom comú d'escarabat rinoceront, nom que comparteix almenys amb altres dues espècies del nostre país, també proveïdes d'una banya al front.
Aquesta espècie té un aspecte característic perquè els mascles posseeixen un tubercle frontal en forma de banya corbada i molt desenvolupada que, juntament amb la forma del pronot, li donen un aspecte semblant al del cap d'un rinoceront, del qual li ve el nom. Són de mida gran (20-50mm) i és una de les espècies de coleòpter més gran d'Europa.
El dimorfisme sexual és molt marcat. El mascle sol ser de mida una mica més gran que la femella. Els seus èlitres són d'un color bru fosc, tirant al vermellós, mentre que el pronot i el cap són de color marró fosc, gairebé negre. El pronot dels mascles es caracteritza per tenir un relleu aixecat a la part posterior, de forma transversal, rematat per dos tubercles arrodonits als extrems laterals. Aquest tubercle convergeix de forma còncava i descendent fins a arribar a l'alçada del cap. El cap, relativament petit, destaca pel seu tubercle central, en forma de banya, que emergeix entre el clypeus i el vèrtex i s'erigeix de forma corbada cap enrere arribant a adquirir en alguns casos els 15mm, superant sovint l'alçada del pronot.
La femella té el pronot molt més arrodonit, en el qual tan sols s'insinua una concavitat frontal de marges marcats de color més fosc, que convergeixen a la part superior en un petit tubercle, gairebé incipient. La femella també posseeix una banya, ubicada al damunt del cap, però de mida molt més petita, sense arribar a superar els 5mm. En la femella, el pronot és del mateix color que els èlitres, excepte els marges de la concavitat central i el cap, que són de color bru fosc, gairebé negre.
En ambdós sexes, el cos és rabassut. Els èlitres són 2 vegades més llargs que amples i tenen l'extrem convex i arrodonit en el seu extrem posterior. Els marges dels èlitres i pronot són arrodonits i d'un color més fosc. A banda i banda de la sutura central dels èlitres, es poden observar dues fileres de puntets molt característics.
Les potes són bastant gruixudes i les tibies presenten unes protuberàncies laterals en forma de pala asserrada, més desenvolupades al parell de potes davanteres, que li permeten excavar i penetrar dins la fusta podrida. Tant als fèmurs com als marges de les sutures ventrals, posseeix una pilositat marró, tirant a rogenca, que es perd amb el temps.
Les antenes, de 10 artells, tenen la forma típica de la família scarabaeoidea. Els tres últims artells, més desenvolupats i allargats que els altres, estan disposats en forma de lamel·les que quan estan plegades adquireixen la forma de martell. Aquestes lamel·les són mòbils i en separar-se, augmenten la superfície sensible a l'olfacte.
L'estructura bucal és complexa, amb dos parells de pedipalps, adaptats a llepar els fluids vegetals dels quals s'alimenta.
La larva és de tipus melolontiforme, amb el cos de color blanc, la part dorsal de l’abdomen semitransparent i el cap de color taronja en les fases inicials, que evoluciona cap al color marró vermellós fosc en les darreres etapes del seu desenvolupament. El cap està dotat d’unes potents mandíbules que poden mastegar la fusta. També posseeix 3 parells de potes toràciques que l’ajuden a desplaçar-se per l’interior de les galeries de la fusta. És una larva de grans dimensions, més gran que els adults. Si aconsegueix alimentar-se correctament, pot assolir els 120 mm.
Oryctes nasicornis és un tàxon de distribució Paleàrtica i s'estén per tot el continent europeu, arribant pel nord a la part central d'Escandinàvia i per l'Est fins a la regió Indomalaia (Chandra et al., 2012), mantenint-se absent en les illes britàniques. Oryctes nasicornis grypus (Illiger, 1803) és la subespècie que ocupa la península Ibèrica,[1] on es distribueix gairebé per tot arreu, de forma irregular, escollint preferentment les àrees on hi hagi masses forestals i/o boscos de ribera.
És una espècie molt comuna al Països Catalans. El podem trobar en totes les masses forestals on hi hagi presència de boscos caducifolis. A la plana i les zones agrícoles, ocupa els boscos de ribera i les bosquines aïllades, els marges de conreus i jardins públics, sempre que hi hagi presència d'arbres vells i malalts, o bé indrets amb abundant matèria vegetal en descomposició.
La larva de l'escarabat rinoceront es desenvolupa de forma natural dins la fusta, preferentment la fusta d'arbres vells, malalts i en procés de descomposició, per la qual cosa es considera saproxilòfaga. El tipus de fusta li és indiferent, però té una marcada preferència per les espècies caducifòlies, sent la fusta de coníferes una rara excepció. Ocasionalment s'han localitzat larves en munts de serradures de les serradores, cúmuls de detritus vegetals i compost, la qual cosa posa de manifest les capacitats d'adaptació de l'espècie.
Les larves són de vida llarga, desenvolupant-se durant 3-6 anys dins la fusta (en funció de les condicions de l'hàbitat) i poden assolir una mida bastant més gran que els escarabats adults. Els adults no necessiten alimentar-se durant la seva vida curta, tot i que alguns cops s'ha observat que llepen fluids vegetals de les ferides dels arbres. El seu cos rabassut fa que camini per terra amb lentitud i amb certa dificultat. Per aquest motiu són reticents a aixecar el vol, donat l'elevada despesa energètica que implica i davant de qualsevol símptoma de perill, prefereix amagar-se sota la vegetació o la fullaraca abans que fugir corrent o volant.
Els adults són d'hàbits predominantment nocturns.
Oryctes nasicornis és una espècie de coleòpter polífag de la família dels escarabeids, subfamília Dynastinae, freqüent a Catalunya. El mascle té una banya al cap i per això rep el nom comú d'escarabat rinoceront, nom que comparteix almenys amb altres dues espècies del nostre país, també proveïdes d'una banya al front.
Nosorožík kapucínek (Oryctes nasicornis) je velký brouk z čeledi vrubounovitých. V Česku je chráněný zákonem jako ohrožený druh.[1]
Jedná se o 2,5–4 cm velkého brouka. Samci mají na hlavě dlouhý, dozadu zahnutý roh. Larvy jsou žluté a dosahují délky až 12 cm. Vajíčka nosorožíků jsou poměrně velká, běložlutě zbarvená a oválovitého tvaru.
V přírodě se s ním můžeme zřídka setkat od konce jara do léta. Je to soumračný tvor, který se přes den skrývá ve svém úkrytu. Létá zejména v noci a v podvečer. Občas může nalétat na různé zdroje světla. Larvy žijí v trouchnivějícím dřevě a v pařeništích.
Je rozšířen v Asii, Evropě a severní Africe.[2] V Česku je poměrně vzácný.
Samička
Obrázky, zvuky či videa k tématu nosorožík kapucínek ve Wikimedia Commons
Nosorožík kapucínek (Oryctes nasicornis) je velký brouk z čeledi vrubounovitých. V Česku je chráněný zákonem jako ohrožený druh.
Der Nashornkäfer (Oryctes nasicornis) ist ein Käfer aus der Familie der Blatthornkäfer (Scarabaeidae).
Der Käfer ist zwischen 20 und 40 Millimeter lang, walzenförmig und schwarz oder dunkelbraun gefärbt, oft mit kastanienbraunen Flügeldecken. Die Körperoberfläche, vor allem die der Flügeldecken, ist glatt und glänzend; die Flügeldecken tragen sehr feine Punktreihen. Während die Oberseite kahl ist, ist die Unterseite sehr auffallend abstehend fuchsrot behaart. Der Kopf trägt Fühler mit der für die Familie charakteristischen dreigliedrigen Fühlerkeule, die Oberkiefer (Mandibeln) sind blattartig verbreitert und von oben her gut sichtbar, der Kopf ist zwischen ihnen dreieckig verschmälert. Die Schienen (Tibia) aller drei Beinpaare sind zu Grabbeinen umgestaltet; sie sind etwas abgeflacht und verbreitert und außen grob gezähnt.
Das charakteristische Horn, dem die Art ihren Namen verdankt, sitzt auf der Oberseite des Kopfes. Es ist nur beim Männchen lang und gebogen; das Weibchen trägt an gleicher Stelle nur ein kurzes Horn oder einen Höcker. Auch der Halsschild ist zwischen den Geschlechtern sehr verschieden gebaut. Beim Männchen trägt er in der hinteren Hälfte eine leistenförmige Erhebung, die in der Mitte zu drei deutlichen Höckern aufgebogen ist. Beim Weibchen fehlen diese Höcker, der Halsschild trägt vorne einen undeutlich begrenzten Eindruck. Wie bei vielen hörnertragenden Käfern kommen nicht selten "weibchenförmige" Männchen ohne Horn vor (meist kleine Tiere), diese sind von den Weibchen dadurch unterscheidbar, dass das Pygidium (das ist das oben liegende Sklerit des letzten Hinterleibssegments, das die Flügeldecken nach hinten überragt und nicht von diesen bedeckt ist), bei ihnen kahl ist, bei den Weibchen behaart.
Die Larven haben die typische Engerlingsgestalt der Blatthornkäferlarven, es sind sehr große weißlich gefärbte, walzenförmige Larven, die bauchwärts C-förmig eingekrümmt sind. Am Vorderende sind die hellbraune Kopfkapsel und drei relativ lange, braun gefärbte Beinpaare erkennbar. Die Körperoberfläche ist segmentiert und zusätzlich in abgesetzte Ringel (Plicae) gegliedert; sie trägt kleine, braun gefärbte Sklerite.
Ursprünglicher Lebensraum der Art ist stark zersetzter, weicher Holz-Mulm, wie er sich im Inneren von abgestorbenen Baumstämmen oder dickeren Ästen alter Laubbäume ansammelt. In den Urwäldern Europas ohne menschlichen Einfluss war solcher Mulm weit verbreitet, eine Vielzahl von Käferarten sind darauf spezialisiert. Während aber zahlreiche Mulmkäfer heute als "Urwaldrelikte" sehr selten, oft vom Aussterben bedroht sind, ist dem Nashornkäfer der Übergang auf neue, vom Menschen gemachte Substrate gelungen. Die Art ist deshalb in Mitteleuropa nicht mehr selten und fast überall zu finden, sie scheint sich sogar weiter auszubreiten. Im ursprünglichen Lebensraum Holzmulm ist der Nashornkäfer hingegen extrem selten zu finden, möglicherweise kam er hier in Mitteleuropa gar nicht ursprünglich vor, sondern ist erst von Süden her zugewandert.[1] Auch in Südeuropa sind Nachweise aus Baumhöhlen selten, z. B. wurde er hier in Alteichen in einem italienischen Park gefunden.[2]
Erstes menschengemachtes Substrat war offensichtlich Eichenlohe als Rückstand der Gerberei.[3] Heute wird die Art regelmäßig und auch in großen Mengen in Sägemehlhaufen an Sägewerken und anderen holzverarbeitenden Betrieben und in Haufen von Rindenmulch gefunden[4], aber auch in gewöhnlichen Komposthaufen in Gärten und Kleingärten, sofern in ihnen genug faseriges Material abgelagert wurde. Das muss nicht unbedingt Holz sein. Bei einer belgischen Untersuchung war das beste Wachstum in relativ frischem, aber mit Weißfäulepilzen besiedeltem Material zu beobachten[5], während stärker zersetztes Material weniger und kleinere Käfer lieferte.
Der Nashornkäfer hat, wie alle verwandten Arten, drei Larvenstadien. Danach verpuppen sich die Larven in hühnereigroßen Kokons aus Lehm und Sägemehl. Die Ernährung der adulten Tiere ist bisher nicht ganz geklärt. Wenn sie in ihrem kurzen Leben überhaupt Nahrung aufnehmen, ernähren sie sich vermutlich von Baumsäften.
Die adulten Käfermännchen nutzen das auffallende Kopfhorn tatsächlich Nashorn-artig bei Kämpfen gegeneinander um Weibchen. Wie bei verwandten Arten, ist davon auszugehen, dass kleine Männchen hornlos bleiben, um sich gegenüber überlegenen Männchen als Weibchen zu "tarnen". Sie können sich dadurch unbemerkt in die Nähe der Weibchen schmuggeln.[6] Direkte Nachweise dafür beim Nashornkäfer selbst stehen allerdings noch aus.
Larven des Nashornkäfers ernähren sich von Holz- und anderen Pflanzenfasern, die weit überwiegend aus Zellulose (und Hemicellulose) bestehen. Dieses Material ist bekanntlich von fast allen Tierarten nur schwer verdaulich. Bei Versuchen war es möglich, Nashornkäferlarven bei ausschließlicher Gabe von Filterpapier über Wochen am Leben zu halten. Die Tiere müssen also in der Lage sein, die Zellulosefasern tatsächlich zu verdauen. Im Darm von Nashornkäferlarven konnten allerdings überhaupt keine zellulose-abbauenden Enzyme (Cellulasen) gefunden werden. Die Zellulose wird erst im Enddarm abgebaut, der eine Gärkammer (ähnlich dem Pansen der Wiederkäuer) bildet.[7] Die chemischen Bindungen der Zellulosemoleküle werden letztlich hier durch symbiotische Bakterienarten aufgeschlossen. Das findet unter strikt anaeroben Bedingungen und in alkalischem Milieu statt. Dabei wird Methan als Abbauprodukt freigesetzt.[8] Wichtigste Proteinquelle der Käfer sind die Mikroorganismen selbst, die zum Teil verdaut werden.[9]
Das Verbreitungsgebiet umfasst Mittel- und Südeuropa bis Südskandinavien und Baltikum, Nordafrika nördlich der Sahara, die Kanarischen Inseln und Teile Zentral- und Ostasiens, östlich bis zum indischen Himalaya.[10] Innerhalb des sehr großen Areals werden eine Reihe von Unterarten unterschieden. Insgesamt sind 19 Unterarten beschrieben worden, deren Definition und Abgrenzung gegeneinander aber in vielen Fällen fraglich ist. Meist wird die Unterart gar nicht angegeben. Die Unterart prolixus, ein Endemit der Kanarischen Inseln, wird gelegentlich als eigenständige Art aufgefasst. In Mitteleuropa ist die Typusunterart Oryctus nasicornis nasicornis verbreitet, im östlichen Mitteleuropa (Slowakei und Polen) kommen aber bereits die (umstrittenen) Unterarten holdhausi und polonicus vor. In Norditalien lebt die Unterart corniculatus (syn. laevigatus[11]). Weitere Unterarten sind für das Mittelmeergebiet angegeben.[12] Nach Nordeuropa, insbesondere Skandinavien, ist die Art erst in historischer Zeit eingewandert.[1] Sie fehlt bis heute in Großbritannien.
In Südostasien kommen andere Arten der Gattung vor, die teilweise als Schädlinge an genutzten Palmenarten erbittert bekämpft werden.[13] Gelegentlich in der Presse oder im Internet zu findende Falschmeldungen über ein Vorkommen im tropischen Ostasien, z. B. in Thailand, beziehen sich auf diese Arten. Der Nashornkäfer selbst ist ökonomisch bedeutungslos. Es wird sogar empfohlen, sein Vorkommen in Komposthaufen für eine bessere Rotte zu fördern oder ihn dort gezielt anzusiedeln.[14]
Dolchwespen-Arten sind teilweise auf Nashornkäferlarven als Beute spezialisiert. Die Wespe legt ein Ei auf der Larve ab, die sich entwickelnde Wespenlarve frisst daran von außen, sie tötet dabei letztlich die Käferlarve ab (idiobionter Parasitoid). Als spezialisierter Parasitoid von Nashornkäferlarven bekannt geworden ist die Gelbköpfige Dolchwespe[15][16]
Der Nashornkäfer ist in Deutschland durch Aufnahme in die Bundesartenschutzverordnung eine besonders geschützte Tierart ( Satz 1 i. V. m. Anlage 1 BArtSchV). Nach Bundesnaturschutzgesetz (BNatSchG) ist es danach verboten, „sie zu fangen, zu verletzen oder zu töten oder ihre Entwicklungsformen aus der Natur zu entnehmen, zu beschädigen oder zu zerstören“ (§ 44 Abs. 1 BNatSchG). Außerdem dürfen ihre „Fortpflanzungs- oder Ruhestätten“ nicht beschädigt oder zerstört werden; es ist außerdem verboten, sie zu kaufen, zu verkaufen oder in Besitz zu nehmen. Von den Vorschriften kann die Untere Naturschutzbehörde auf Antrag Ausnahmen zulassen ( BNatSchG). Ein besonderer Schutz der Tiere in Planungs- oder Zulassungsverfahren ist damit allerdings nicht verbunden.
In der Schweiz ist der Nashornkäfer geschützt nach Artikel 20 der Verordnung über den Natur- und Heimatschutz, er ist hier in die Liste der geschützten Tiere (Anhang 3) aufgenommen.[17]
Subfossile Reste der Art wurden bei der archäologischen Erfassung des Stralsunder Rathauses gefunden. Hier wurde ca. 1390 Gerberlohe als Füllmaterial in Gewölbekappen eingebaut, die zahlreiche Käferreste enthielt.[18] Dies ist deshalb bedeutsam, weil das mittelalterliche Vorkommen der Art in Norddeutschland oft bezweifelt wurde, z. B., weil kein echter Volksname der auffallenden Art überliefert ist.[3]
Fossile Käfer, die der rezenten Art zugeordnet wurden, sind in Deutschland in pliozänen Sedimenten (Tongrube Willershausen, Südniedersachsen) gefunden worden[19]
Nashornkäferpuppen
Lebenszyklus des Nashornkäfers vom Ei über Larven, Puppen zum erwachsenen Tier; aus Edmund Reitters Fauna Germanica. Die Käfer des Deutschen Reiches. Band II. (1908)
Nashornkäfer von vorne. Die Papierquadrate sind 5 × 5 mm groß.
Der Nashornkäfer (Oryctes nasicornis) ist ein Käfer aus der Familie der Blatthornkäfer (Scarabaeidae).
Кериккоңуз (лат. Oryctes nasicornis) - коңуздардын бир түрү.
Gaboğe (Oryctes nasicornis, Almanki Nashornkäfer) keyey Scarabaeidae ra yew lulıko.
The European rhinoceros beetle (Oryctes nasicornis) is a large flying beetle belonging to the subfamily Dynastinae.
Oryctes nasicornis reach a length of 20–42 millimetres (0.79–1.65 in), with a maximum of 47 millimetres (1.9 in).[1] It is one of the largest beetles found in Europe. Elytra are reddish brown with a glazed appearance, while head and pronotum are slightly darker. The underside of the body and the legs are covered with long red hair. It is a sexually dimorphic species. The male's head is topped by a long curved horn (hence its common name), while the females have no horns.
Oryctes nasicornis inhabits the Palaearctic region, excluding the British Isles. It is the only representative of the Dynastinae family found in Northern Europe. It is widespread in the Mediterranean basin up to Pakistan, the Near East and North Africa.
The rhinoceros beetle lives on wood, and the large larvae can be found in rotting wood stumps and around sawdust. At the margin of its distribution, the beetle is often found in connection with sawmills and horse racing tracks.
The larvae grow in decaying plants feeding on woody debris (xylophagy), generally non-resinous. They can reach a length of 60–100 millimetres (2.4–3.9 in). The development period lasts 2 to 3 or 4 years. The adult size can be influenced by the quality and abundance of food.
The mammoth wasp (Megascolia maculata) is a parasite of European rhinoceros beetle larvae. A female wasp lays one egg inside the beetle larva; when the egg hatches, the wasp larva will feed on the beetle larva.
The adult beetle emerges at the end of March, April or May, and lives several months until autumn. It occurs mainly during the months of June and July and it is very active, flying at dusk and by night, attracted by the lights. These beetles do not feed, consuming during the few weeks of adult life reserves accumulated during the larval stages.
Dim, from the 1998 Disney/Pixar animated film A Bug's Life, is a European rhinoceros beetle voiced by (Brad Garrett).
The European rhinoceros beetle (Oryctes nasicornis) is a large flying beetle belonging to the subfamily Dynastinae.
Female 
El escarabajo rinoceronte europeo (Oryctes nasicornis) es una especie de coleóptero escarabeido de la familia Dynastidae.[1]
Son escarabajos rechonchos, con élitros muy convexos. Presentan un gran dimorfismo sexual. El pronoto de los machos presenta un amplio relieve superior transversal rematado por dos tubérculos romos, que se prolonga lateralmente, desde el que desciende en concavidad hasta la cabeza. Ésta es de tamaño menor y está rematada por un pronunciado cuerno clipeal incurvado hacia atrás que emerge entre la frente y la estructura bucal (también llamado cuerno). En las hembras el relieve pronotal está atenuado, sin tubérculos, y el cuerno clipeal queda reducido a un pequeño tubérculo apuntado. Las antenas son pequeñas, tienen diez artejos y los tres últimos están dispuestos en forma de láminas que cuando están agrupadas parecen una pequeña maza. Los bordes de élitros y pronoto aparecen casi negros y engrosados, y entre ambos élitros acompañados de sendas hileras punteadas. Los fémures de las patas y rebordes ventrales presentan una pilosidad marcadamente pelirroja, que con el tiempo se puede ir perdiendo. Los tegumentos son brillantes, de color pardo rojizo.
Su tamaño oscila entre 30 y 45 mm.[2]
Su distribución es paleártica, encontrándose en Europa hasta el centro de la Península escandinava, Asia Central y Occidental y norte de África. Falta en las Islas Británicas.[3]
La larva del escarabajo rinoceronte, de tipo melolontiforme, se desarrolla de forma natural en la madera, especialmente en la madera en proceso de descomposición, por lo que es saproxilófaga, siendo indiferente en cuanto a la especie de árbol si bien no se localiza en las coníferas.[4] Además, especialmente en los lugares más septentrionales de su distribución, las larvas se han localizado en montones de serrín de las serrerías, acúmulos de detritus vegetales y compost, manifestando una cierta sinantropía.[5] Las larvas se desarrollan durante varios años y alcanzan un tamaño mayor que los escarabajos adultos.[6] Éstos no necesitan alimentarse durante su corta vida, son renuentes a emprender el vuelo dado el alto coste energético del mismo y son de hábitos predominantemente nocturnos.[3]
Se reconocen las siguientes subespecies:
El escarabajo rinoceronte europeo (Oryctes nasicornis) es una especie de coleóptero escarabeido de la familia Dynastidae.
Ninasarvikpõrnikas (Oryctes nasicornis) on põrniklaste sugukonda sarvikpõrniklaste alamsugukonda kuuluv putukas.
Ninasarvikpõrnikas elab Lõuna- ja Kesk-Euroopas[1], samuti Põhja-Euroopas, sealhulgas Eestis, Põhja-Aafrikas ja kohati Kagu-Aasias. "Loomade elu" andmeil elab ta (nähtavasti endise Nõukogude Liidu aladel) "igal pool peale tundra ja taiga"[2].
Ninasarvikpõrnikas on üks suuremaid põrnikaid. Tema pikkus on 25–40 mm.[2]
Põrnikas on lennuvõimeline. Soojadel suveõhtutel lendab ta sageli valguse peale.[2]
Ninasarvikpõrnikal on punakaspruunid läikivad kattetiivad. Isasel põrnikal on laubal tahapoole kaardus sarv, emasel see puudub. Eesseljal on kolmehambane ristmõhn.
Vastsed on kuni 12 cm pikkused valged tõugud, kes elavad kõdunenud puidus, saepurus, kompostihunnikus. Vahel kahjustab ta taimede, näiteks rooside või viinapuude juuri. Vastse areng kestab 4 aastat.
Hiid-odaherilane, kes on ninasarvikpõrnikast veel pisut suurem, armastab oma munad muneda ninasarvikpõrnika vastsesse. Herilase vastne toitub põrnika vastsest ning sööb selle lõpuks täielikult ära.[3]
Ninasarvikpõrnika muna
Vastne
Täiskasvanud isane põrnikas eestvaates
Ninasarvikpõrnikas (Oryctes nasicornis) on põrniklaste sugukonda sarvikpõrniklaste alamsugukonda kuuluv putukas.
Ninasarvikpõrnikas elab Lõuna- ja Kesk-Euroopas, samuti Põhja-Euroopas, sealhulgas Eestis, Põhja-Aafrikas ja kohati Kagu-Aasias. "Loomade elu" andmeil elab ta (nähtavasti endise Nõukogude Liidu aladel) "igal pool peale tundra ja taiga".
Ninasarvikpõrnikas on üks suuremaid põrnikaid. Tema pikkus on 25–40 mm.
Põrnikas on lennuvõimeline. Soojadel suveõhtutel lendab ta sageli valguse peale.
Ninasarvikpõrnikal on punakaspruunid läikivad kattetiivad. Isasel põrnikal on laubal tahapoole kaardus sarv, emasel see puudub. Eesseljal on kolmehambane ristmõhn.
Vastsed on kuni 12 cm pikkused valged tõugud, kes elavad kõdunenud puidus, saepurus, kompostihunnikus. Vahel kahjustab ta taimede, näiteks rooside või viinapuude juuri. Vastse areng kestab 4 aastat.
Hiid-odaherilane, kes on ninasarvikpõrnikast veel pisut suurem, armastab oma munad muneda ninasarvikpõrnika vastsesse. Herilase vastne toitub põrnika vastsest ning sööb selle lõpuks täielikult ära.
Ninasarvikpõrnika muna
Vastne
Täiskasvanud isane põrnikas eestvaates
Sarvikuonokas (Oryctes nasicornis) on näyttävä ja suurikokoinen kovakuoriaislaji. Se kuuluu Euroopan kookkaimpiin kovakuoriaisiin.
Sarvikuonokas on varsin helposti tunnistettava kovakuoriainen. Sekä koiras että naaras ovat kiiltäviä, tumman kastanjanruskeita. Selkäpuoli on voimakkaan kupera ja keskiruumiin kilpi nousee molemmilla sukupuolilla pään tasolta jyrkästi selän korkeudelle. Koiraan päälaelta kasvaa näyttävä, ylöspäin suuntautunut sarvi. Naaraan päälaella on vaatimaton kohouma. Selkäpanssarien alapuolella kyljissä kasvaa pitkää punaruskeaa karvaa.[1] Aikuinen kuoriainen on noin 30–50 mm pitkä.
Toukat ovat paksuja, läpikuultavan vaaleita ja c-kirjaimen muotoon vääntyneitä ja niiden sivuilla on rivi punaruskeita hengitysaukkoja. Täysikasvuinen toukka voi olla miltei kymmenen senttimetrin pituinen. Pää ja rintajalat ovat oranssinruskeat.
Sarvikuonokasta tavataan Länsi-Euroopasta Etelä-Aasiaan ulottuvalla alueella. Suomessa lajia tavataan nykyisin etelärannikolta ainakin Pohjois-Pohjanmaalla saakka.
Aikuiset sarvikuonokkaat ovat yöaktiivisia ja viettävät päivän piilossa saalistajien katseilta. Vasta illan hämärryttyä kuoriaiset lähtevät liikkeelle. Sarvikuonokas lentää helposti valolle ja kuoriaisia voi tavata etenkin tuulettomina kesäöinä koko yön ajan kirkkaiden valojen luota.
Sarvikuonokkaan kookkaita toukkia löytyy luonnossa lahopuusta ja kannoista, mutta ihmisen seurassa ne viihtyvät erityisesti komposteissa sekä maatuvissa lantakasoissa. Toukan kehitys munasta kuoriaiseksi kestää kolmesta viiteen vuotta.[2]
Sarvikuonokas (Oryctes nasicornis) on näyttävä ja suurikokoinen kovakuoriaislaji. Se kuuluu Euroopan kookkaimpiin kovakuoriaisiin.
Oryctes nasicornis
Le scarabée rhinocéros européen, Oryctes nasicornis, est une espèce d'insectes coléoptères de la famille des Scarabaeidae et de la sous-famille des Dynastinae.
Oryctes nasicornis est la seule des trois espèces paléarctiques du genre Oryctes qui vit en Europe occidentale, à l'exclusion des îles Britanniques. Il est répandu dans tout le bassin méditerranéen, jusqu'au Pakistan.
Oryctes nasicornis est de couleur brun rougeâtre ou châtain plus ou moins foncé, d'aspect vernissé.
Sa longueur de 20 à 40 mm en fait l'un des plus gros coléoptères qui se rencontrent en France.
Chez Oryctes nasicornis, le dimorphisme sexuel est accusé. La tête du mâle est surmontée d'une longue corne recourbée en arrière, d'où son nom vernaculaire de rhinocéros (« rhino », nez ; « ceros », corne). Pendant la saison des amours, il l'utilise comme arme pour soulever ses adversaires puis les projeter au sol pour éviter que ceux-ci ne s'accouplent avec la femelle. Cette dernière est dépourvue de corne.
Profil dorsal d'un scarabée rhinocéros
La larve est arquée comme celle des hannetons. Elle se développe dans les matières végétales en décomposition, se nourrissant de bois (saproxylophagie) et de débris ligneux généralement non résineux. Elle vit entre la terre et du bois en putréfaction, dans les parties pourrissantes de vieux arbres, dans le terreau, les tas de compost et de feuilles mortes, les rebuts des tanneries et des scieries. Arrivée à maturité, elle mesure 60 mm de long ; jusqu'à 100 mm selon certains auteurs[réf. nécessaire]. La durée de son développement est de 2 à 4 ans. La taille de l'adulte peut être influencée par la qualité et l'abondance de la nourriture. L'hyménoptère Megascolia maculata (la scolie des jardins) est un parasite de la larve.
L'adulte émerge au printemps et vit jusqu'en automne. On l'observe surtout durant les mois de juin et juillet. Il est peu actif, vole au crépuscule et à la nuit, attiré par les lumières. Éprouvant des difficultés à se rétablir lorsqu'il tombe sur le dos, il peut être guetté sous les lampadaires par les fourmis. Il a pour prédateurs les rapaces nocturnes.
Stades de développement
Larve
Détails des pattes
Détails de la tête
En France, on distingue quatre sous-espèces[réf. nécessaire] :
Oryctes nasicornis
Le scarabée rhinocéros européen, Oryctes nasicornis, est une espèce d'insectes coléoptères de la famille des Scarabaeidae et de la sous-famille des Dynastinae.
Lo scarabeo rinoceronte (Oryctes nasicornis Linnaeus, 1758) è un insetto appartenente alla famiglia Scarabaeidae e alla sottofamiglia Dynastinae.
Lo scarabeo rinoceronte è un coleottero di dimensioni medio grandi, oscillando tra i 25 e i 42 mm di lunghezza. Le sue elitre sono color castano rossastro, mentre torace e capo sono leggermente più scuri.
Questo coleottero è caratterizzato da un notevole dimorfismo sessuale. I maschi sono infatti dotati di un vistoso corno cefalico rivolto all'indietro, che ricorda proprio il corno dei rinoceronti e che è valso a questi insetti il loro nome comune. I maschi, di taglia differente, hanno pure corna di dimensioni diverse, fenomeno questo riconducibile all'allometria che caratterizza buona parte dei dinastini.
Lo scarabeo rinoceronte è un coleottero strettamente crepuscolare e notturno: difficilmente infatti lo si potrà reperire di giorno. Di notte gli adulti escono dai propri nascondigli nel terreno per cercare un compagno. Essi sono spesso attratti fatalmente dai lampioni, e non è difficile trovarli (anche schiacciati) lungo le strade in estate. Questi scarabei non si nutrono, consumando durante le poche settimane di vita adulta le riserve accumulate nel corso degli stadi larvali.
L'accoppiamento avviene a livello del terreno e, spesso, sotto di esso. Le uova, biancastre, vengono deposte dalle femmine nel legno in decomposizione così come nel materiale vegetale in disfacimento.
Gli adulti muoiono dopo una vita libera di un paio di mesi.
Le larve schiudono dopo circa due settimane di incubazione. Sono bianche, curvate a "C" (melolontoidi), dalla testa sclerificata e munite di 3 paia di zampe.
Lo sviluppo larvale avviene attraverso 3 stadi denominati L1, L2 ed L3. Entro l'autunno successivo alla schiusa, generalmente le larve raggiungono lo stadio L3 e iniziano a svernare. Passeranno l'intero anno successivo a nutrirsi e a crescere di taglia, fino alla trasformazione in pupa, che avviene nel corso della seconda primavera successiva alla nascita. L'insetto compirà l'ultima muta verso la fine di quella stessa estate, ma l'adulto resterà nel bozzolo fino alla successiva primavera inoltrata.
La durata dell'intero ciclo è di circa 3-4 anni, generalmente è più breve nelle regioni più calde; in cattività, a temperature costanti di 25 °C, può compiersi invece in soli 10-12 mesi.
In Italia ed in Europa, gli Oryctes sono spesso vittima di larve parassite del genere Scolia (Hymenoptera: Scoliidae), le cui grandi femmine cacciano le larve degli scarabeidi nel terreno, per poi paralizzarle col proprio veleno e deporvi le uova. Le larve nasciture si nutriranno dell'ospite paralizzato fino ad ucciderlo.
Oryctes nasicornis è diffuso ampiamente, con numerose sottospecie, in tutta Europa, in Nord Africa, Madagascar e in molte aree del Vicino Oriente.
Sono note le seguenti sottospecie:
O. nasicornis è considerata una specie non minacciata dalla Lista rossa IUCN.[1].
Lo scarabeo rinoceronte (Oryctes nasicornis Linnaeus, 1758) è un insetto appartenente alla famiglia Scarabaeidae e alla sottofamiglia Dynastinae.
Vabalas raganosis (lot. Oryctes nasicornis) – Ragvabalių (Dynastidae) šeimos vabalas.
Kūnas 25 – 40 mm išgaubtas, stambus, žvilgantis, rudai kaštoninis. Viršutinė pusė plika, antenų pirmasis narelis, apatinė kūno pusė ir kojos apaugusios rusvais plaukeliais. Antsparniai lygūs, žvilgantys, be taškų. Patino priešnugarėlė su dideliu, kampuotais kraštais, kyšuliu; galva su stambiu, atgal lenktu, ragu. Patelių ragas labai trumpas ir bukas.
Lervos stambios, sukumpusios. Vystosi komposto bei pūvančių medžių pjuvenų krūvose. Pietiniuose Europos rajonuose vystosi miškuose, trūnijančiuose lapuočių medžių kelmuose ir šaknyse. Vystymosi ciklas 3 – 4 metai. Vabalai afagai (niekuo neminta, eikvoja medžiagas, kurias sukaupė būdami lervos stadijoje). Skraido prieblandoje birželio – rugpjūčio mėnesiais. Skrenda į šviesą. Lietuvoje lokalus sinantropas, gausiau aptinkamas netoli lentpjūvių.
Vabalas raganosis (lot. Oryctes nasicornis) – Ragvabalių (Dynastidae) šeimos vabalas.
Kūnas 25 – 40 mm išgaubtas, stambus, žvilgantis, rudai kaštoninis. Viršutinė pusė plika, antenų pirmasis narelis, apatinė kūno pusė ir kojos apaugusios rusvais plaukeliais. Antsparniai lygūs, žvilgantys, be taškų. Patino priešnugarėlė su dideliu, kampuotais kraštais, kyšuliu; galva su stambiu, atgal lenktu, ragu. Patelių ragas labai trumpas ir bukas.
Lervos stambios, sukumpusios. Vystosi komposto bei pūvančių medžių pjuvenų krūvose. Pietiniuose Europos rajonuose vystosi miškuose, trūnijančiuose lapuočių medžių kelmuose ir šaknyse. Vystymosi ciklas 3 – 4 metai. Vabalai afagai (niekuo neminta, eikvoja medžiagas, kurias sukaupė būdami lervos stadijoje). Skraido prieblandoje birželio – rugpjūčio mėnesiais. Skrenda į šviesą. Lietuvoje lokalus sinantropas, gausiau aptinkamas netoli lentpjūvių.
Komposta degunradžvabole (latīņu: Oryctes nasicornis) ir skarabeju dzimtas vaboļu suga. Tā ir liela kastaņu krāsas vai sarkanbrūna vabole ar 25—47 mm garu, masīvu ķermeni. Šai sugai ir izteikts dzimumdimorfisms: tēviņiem uz galvas ir atpakaļ izliekts rags un uz pronotuma ir trīszobu garenisks veidojums; mātītēm uz galvas ir ļoti mazs rags, kas pēc formas atgādina nelielu pauguru, kā arī pronotuma veidojums mātītēm ir mazāks nekā tēviņiem.[1][2][3] Pieaugušās vaboles ir aktīvas siltās vasaras naktīs. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[4]
Kāpuri ir C veidā izlocīti, resni, dzeltenīgi balti, 80—110 mm gari.[3] Tie attīstās mirušu lapu koku trūdošā koksnē, kompostā, mēslos, vecu lapu vai zāģu skaidu kaudzēs. Kāpuri attīstās no 2 līdz 4 gadu laikā.[5]
Komposta degunradžvabole ir izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu daļu un Britu salas)[1], Ziemeļāfrikā, Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijas dienvidos.[6] Dažās Rietumeiropas valstīs un dažos Krievijas Federācijas reģionos tā ir aizsargāta suga.[4]
Sastopama arī Latvijā.[7] Šeit vaboles atrod kompostā, siltumnīcās, zem gāztiem kokiem, atkritumu kastēs. Savvaļā pieaugušas vaboles var novērot no maija līdz augustam.[8]
Pirmo reizi šo sugu aprakstījis Kārlis Linnejs 1758. gadā un nosaucis to par Scarabaeus nasicornis savā darbā «Systema naturæ».[4] 1798. gadā Kārlis Vilhelms Illigers šo taksonu pārcēlis Oryctes ģintī. Oryctes nosaukums ir celts no sengrieķu: ὀρύκτης, kas nozīmē "zemracis", bet sugas nosaukums "nasicornis" no latīņu valodas tulkojams kā "degunradzis".
Komposta degunradžvabole ir plaši izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļrajonus un Britu salas), Kaukāzā, Rietumsibīrijas dienvidos (Omskas, Toboļskas, Bijskas, Semejas apkārtnēs), Ziemeļāfrikā (Marokā, Alžīrijā un Tunisijā), Vidusāzijā, Ziemeļaustrumturcijā, Mazāzijā, tai skaitā Irānā un Sīrijā.[1][6][4]
Areāla ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras līdz Sanktpēterburgai, Novgorodas apgabalam, Jaroslavļai, Kostromai, Kirovas apgabalam un Baškortostānas Republikai; aiz Urāliem cauri Jekaterinburgai un Kostanajai. Tālāk austrumos izplatības areāls ir zināms tikai pēc atsevišķiem punktiem, kas bieži ir lielā attālumā viens no otra. Dienvidu robeža Āzijā iet no Urālas ietekas līdz Embas baseinas augštecei, tālāk līdz Arāla jūras krastiem un Ziemeļkaukāza stepēm.[6] Austrumos areāls sasniedz Ķīnas dienvidrietumu rajonus (Siņdzjana) un Indiju (Himāčala Pradēša, Kašmīra un Utarakhanda).[9][10]
Komposta degunradžvaboles primārās dabīgās dzīvesvietas ir dažāda tipa platlapu koku meži, ieskaitot kalnu, ūdensšķirtņu, sausgravu mežus, virspļavu terases un upju palieņu mežus. Ar cilvēka palīdzību vabole tiek izplatīta mākslīgos stādījumos stepēs, mežastepēs un pustuksnešu rajonos, kur sākotnēji degunradžvabole apdzīvoja virspļavu un upju palienes terases, pirms tās tikušas pārveidotas. Vidusāzijā un Kazahstānā vabole plaši izplatīta stepēs un pustuksnešos.[11] Šeit vabole pielāgojas dzīvot blakus cilvēkam, paliekot par fakultatīvu sinantropu, un attīstās lecektīs, mēslos, koku atlikumu mizu kaudzēs un citu pūstošu koku atlikumu sakopojumos. Ar cilvēka palīdzību vabole ir izplatījusies arī uz Eiropas ziemeļiem, tālu Krievijas Eiropas daļas taigas zonā un Rietumsibīrijā, kur vabole pielāgojusies lecektīm, siltumnīcām, komposta kaudzēm un koku atlikumu kaudzēm.[4][12]
Mežos un stepēs Krimā un Ziemeļkaukāzā bieži sastopama, areāla ziemeļos un Sibīrijā — reta.[4]
Komposta degunradžvaboles tēviņi ir 25—43 mm (maksimāli līdz 47 mm) gari, mātītes ir 26—41 mm garas.[1][13][4] Tā ir liela izmēra vabole ar tumši sarkanbrūnu vai sarkanbrūnu ķermeni.[14] Ķermeņa lejasdaļa un kāju sākumposms ir gaišāki, dzeltenīgi sarkanbrūni. Ķermenis mēreni izstiepts, izliekts, samērā plašs, tēviņiem ir paralēls, bet mātītēm ir plašāks uz atpakaļ.[2]
Galva ir neliela. Klipeuss ir trīsstūrveidīgs, ar gandrīz taisniem sāniem, no priekšas sašaurināts. Tēviņam tas ir segts ar maziem, nesaplūstošiem punktiem; mātītei, savukārt, ar ļoti bieziem, saplūstošiem punktiem un ar ļoti rupjām krokām. Acu daivas ir plašas. Ūsas ar desmit posmiem, vēdekļveidīgi, ar dižiem bazāliem posmiem. Ūsu vāle ir neliela, trīsposmaina. Augšējie žokļi ir plaši, bez zobiņiem uz ārējās virsmas.[4]
Tēviņa galvas lielāka daļa ir aizņemta ar ragu, kas pakāpeniski kļūst tievāks virzienā uz galotni. Ragam ir trīsmalu griezums, tas ir vienmērīgi izliekts un virzīts no paša sākuma uz augšu un atpakaļ. Labi attīstītiem indivīdiem rags izaug diezgan liels, bet vāji attīstītiem — var būt ļoti mazs, dažreiz sasniedzot tikai mātītes izauguma lielumu. Priekšēja raga virsma ir daudz vai maz plakana, vidū nav garenas līnijas, ar diezgan bieziem, maziem punktiem. Ir zināma vaboļu aberācija (O. n. ab. progressivus Prell, 1909), kurā tēviņiem rags no aizmugures ir ar zobiem.[15] Aizmugurēja riba un pakausis ir gludi. Galvas sāni aizmugurē no raga ir ar raupjiem un dižiem krokainiem punktiem.[2][13][6]
Mātītēm rags ir mazs, ārēji parasti ir truls. Tas ir nedaudz atbīdīts uz aizmuguri (labi attīstīta klipeusa dēl) un virzīts uz augšu un nedaudz uz aizmuguri. Viņas rags bieži veido leņķi ar priekšējo galvas daļu. Priekšējā galvas daļa ir ļoti izliekta un stipri virzīta uz leju.[6]
Segspārni ir iegareni, izliekti, ar labi attīstītiem plecu pauguriem. Propigīdijs segts ar biezām, šķērseniskām krokām, mātītēm ar bieziem, rudiem matiņiem. Abu dzimtu vabolēm krūtis ir biezos, nelielos punktiņos un garos, biezos, rudos matiņos.[6][1]
Kājas stipras, bet ne garas. Priekšējo kāju tībijas ir plašas, no ārpuses ar trim plašiem, truliem uz galiem zobiņiem, kas ir atdalīti ar apaļiem izliekumiem. Vidus zobiņš izteikti pietuvināts pie virsotnēja zobiņa. Virsotnējā malā, pretī vidēja zobiņa aizmugurējai malai, ir ļoti taisns piesis. Aizmugurējie augšstilbi ir iegareni, vāji resnināti. Vidējas un aizmugurējas tībijas virzienā uz virsotni ir pakāpeniski paplašināti; uz virsotnes ar gariem zobiņiem, bez vainadziņa no sariņiem. Aizmugurējo kāju iegurņi diezgan biezos, lielos punktiņos un matiņos.[6][1]
Komposta degunradžvabole ir ļoti polimorfa suga.[11][16] Vaboles ļoti variē pēc ķermeņa lieluma un krāsas. Vaboles ir tumšākas, kas ir raksturīgs lielākiem indivīdiem, vai gaišākas, kas savukārt ir raksturīgs sīkākām vabolēm. Lielākām vabolēm ir arī vairāk attīstīts rags, plašāks pronotums, vairāk attīstīts paugurs uz pronotuma. Sīkākiem tēviņiem ir vājāk attīstītas sekundāras dzimumpazīmes, kas padara tos līdzīgākiem mātītēm. Jo lielākas mātītes, jo ir izteiktāka bedrīte uz pronotuma.[4]
Šobrīd ir zināmas 19 pasugas, kuras dažreiz ir grūti atšķirt vienu no otras.[1][17] Dažreiz drošu diagnostisko pazīmju lieka, pat vienas populācijas robežas, taisa grūtāku pasugu identifikāciju. Tāpēc daži entomologi uzskata, ka nav vajadzīgs izšķirt tik daudz pasugu.[16]
Attiecībā pret vaboles areālu pieaugušie īpatņi sastopami dažādos gadalaika posmos — no pavasara līdz vasaras vidum, dažreiz pat no rudens sākuma. Stepēs un Krimā vaboles var sastapt no maija beigām vai jūnija sākumā līdz 2.—3. jūlija dekādei. Areālā mežstepēs un Krievijas Eiropas daļā vaboles sastopamas no jūnija līdz 2.—3. jūlija dekādei, ar vaboļu skaitu piku jūlija vidū. Eiropas taigā vaboles sastopamas no jūlija līdz augusta beigām. Pieaugušā īpatņa dzīves ilgums ir no 1 līdz 2 mēnešiem. Parasti sastopamas netālu no kāpuru attīstības vietām.[6]
Dienā vaboles ir mazaktīvas, nelido un slēpjas zemē, koku dobumos, zem gāztiem kokiem. Aktīvas paliek pustumsā un ar pilnas tumsas stāšanos un visu nakti. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.[6]
Nav izpētīts, ar ko barojas komposta degunradžvaboles. Mutes aparāta uzbūve, vāji attīstīti košļāšanas virsmas un griezošo zobu lieka uz mandībuļu iekšējās malas, kas aizaugušas ar gariem matiņiem, ļauj domāt, ja vispār pieaugušās vaboles barojas, tad ar mīkstu vai šķidru barību (piemēram, ar koku sulu). Visticamāk, ka pieaugušie īpatņi nebarojas vispār un dzīvo, pateicoties barības vielu uzkrājumiem, ko uzkrājuši kāpuru stadijā.[6]
Kāpuri barojas ar dažādu mirušo koku koksni un koku atlikumiem. Visbiežāk barojas ar korķa ozolu, akmens ozolu un stepes gobu. Dažreiz arī ar balto apsi, krobu, šaurlapu osi, valriekstkoku, Eiropas olīvkoku, avokado, Alepo priedi, piramidālo papeli, Quercus canariensis un Quercus faginea (Quercus faginea subsp. broteroi, Quercus faginea var. alpestris).[20] Ir dati par to, ka kāpuri grauž dažu dzīvo augu saknes, tai skaitā vīnogas, rozes un citrusi, izraisot šo augu kalšanu.[21]
Ar vabolēm barojas daži lieli putni, tai skaitā krauklis, pelēkā vārna, melnā vārna, žagata un citas, ka arī zīdītāji, abinieki un rāpuļi, kas barojas ar kukaiņiem.
Uz vaboļu virsmas lielā skaitā dzīvo ārējie parazīti (gamazīdās ērcītes). Pie šādiem ērcēm pieder nākamas sugas:[22][23][24][25]
Uz kāpuriem parazitē palapseņu kāpuri no skoliju dzimtas (Megascolia maculata, Megascolia rubida).[26] Sameklējot vaboles kāpuru skolijas mātīte paralīzē to ar dzeloņu dūrienu vēdera nervu ganglijā, pēc kā dēj uz kāpura ķermeņa vienu olu. Parādoties skolijas kāpurs barojas ar dzīvu, bet paralizētu vaboles kāpuru, sākot ar mazāk dzīvībai svarīgām daļām.[27] Uz kāpuriem un pieaugušiem īpatņiem parazitē Sarcophaga albiceps kāpuri.[28]
Pēc pārošanās mātītes dēj dzeltenīgi baltas olas vecajos celmos, pūstošos koku stumbros, koku dobumos, ietrunētos mēslos, dārza kompostā, koku skaidu un mizu čupās, vai citās vietās, kas ir bagātas ar pūstošām augu daļām. Šeit notiek kāpuru attīstība.[4][5][3][12] Dabīgās dzīvesvietās kāpuri attīstās galvenokārt veco, nedzīvo koku sakņos un resgaļa daļā, retāk gāztos kokos un koku dobumos. Mērenā joslā kāpuri apdzīvo bērzi, ozolu, vītolu, dižskabārdi, Grieķijas valriekstā, aprikozes, plūmes, ķirši, bumbierus un citos platlapu kokos.[5][6] Eiropas dienvidos un Ziemeļāfrikā atzīmēta kāpuru attīstība mespilī, parastā cidonijā, persikā, melnā un baltā zīdkokos, ebenkokos un īstā dateļpalmā. Kāpuri pilnīgi nekad neattīstās citrusu kokos un skujkokos.[18] Oryctes nasicornis punctipennis pasugas, kas dzīvo pustuksnešu vietās, kāpuri var attīstīties augsnē, kur ēd mirušo, retāk dzīvo, koku saknes.[29] Olu fāze ilgst aptuveni mēnesi.
Pirmās kultūras piemiņas par degunradžvaboli ir datēti mīnojas civilizācijas periodā (2000 — 1600 gadi p.m.ē.). Tās ir terakotas figūriņas garumā aptuveni 10 cm, kas tika atrasti Krēta salas patvērumā.[1]
1592. gadā degunradžvaboli attēlojis fladeru tēlotājs Georgs Hofnagelems (1542 — 1601) vienā no saviem darbiem ar uzrakstu «non omnibus datum habere nasum», kas nozīmē "ne katram ir dots deguns (kur runa ir par vaboles ragu).[1]
1912. gadā Vladislāvs Starevičs ir nofilmējis īsmetrāžas leļļu multiplikācijas filmu "Kinematogrāfijas operatora atriebība" («Месть кинематографического оператора»), kurā viens no galvenajiem varoņiem ir degunradžvabole. Par lellēm tiek ņemtas īstas vaboles, kuras Starevičs preparējis, pievienojot pie kājām stiepli, pēc tam savienojot tās ar vasku pie ķermeņa.[30]
Krievu rakstnieks Konstantīns Paustovskis uzrakstījis bērnu pasaku «Похождения жука-носорога» («Солдатская сказка») — "Degunradžvaboles dēkas" ("Karavīra pasaka"), kas pirmo reizi ir publicēta 1945. gadā. Tā bija uzrakstīta pirmajā pēckara gadā, un tāpēc autors tajā iekļāvis materiālu no Liela Tēvijas kara. Tas ir stāsts par karavīru, kas visu kara periodu glabājis sava dēla dāvanu — degunradžvaboli. Šajā pasakā galvenais ir tas, ka kara notikumi ir stāstīti no vaboles pozīcijas.[31]
Degunradžvaboles tēlu bieži liek uz apvākojuma daba zinātnisko grāmatās (piemēram, 1994. gada Plaviļšekova autora krievu grāmatā "Определитель насекомых"), ka arī uz Eiropas valstu pastmarkām (Bulgārija 1968, Baltkrievija 2001, Ālandu salas un citur). Vēl degunradžvaboles tēlojums ir uz Polijas entomoloģijas biedrības emblēmas.[4][1]
Dažas valstīs Rietumeiropā (tai skaitā Čehijā, Slovākijā, Polijā) šī ir aizsargājamā suga.[32][33][34]
Dažas Krievijas reģionos komposta degunradžvabole ir skaitlī samazinoša suga, tāpēc tā ir iekļauta dažās reģionālajās Sarkanajās grāmatās. Oryctes nasicornis nasicornis pasuga ir iekļauta Ļeņingradas apgabala (2005. gads, 3. kategorija), Astrahaņas apgabala (2007. gads), Karēlijas Republikas (2007. gads, 3. kategorija), Mordvija Republikas (2003. gads, 3. kategorija), Saratovas apgabala (2006. gads, 2. kategorija), Tatarstānas Republikas (2009. gads, 3. kategorija), Novgorodas apgabala (2011. gads), Stavropoles novada (2010. gads, 2. kategorija), Vladimiras apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Kalugas apgabala (2000. gads), Kostromas apgabala (2009. gads, 3. kategorija), Ļipeckas apgabala (2006. gads, 4. kategorija) Sarkanās grāmatās. Oryctes nasicornis latipennis pasuga ir iekļauta Dagestāna Republikas (2009. gads, 4. kategorija), Ingušijas Republika (2007. gads, 4. kategorija), Čečenijas Republikas (2007. gads, 4. kategorija) un Hakasijas Republikas (2003. gads) reģionālajās Sarkanajās grāmatās.[35]
Galvenie faktori, kas samazina populāciju, šajos reģionos ir iedzīvotās vides pasliktināšanās, iznīcināšana un samazināšana, veco koku izciršana un celmu izrakšana, zemes arums, meža masīvu un koka materiāla izžūšana.[36]
Agrāk degunradžvabole bija iekļauta dažās Krievijas reģionālajās Sarkanajās grāmatās, no kurām pagaidām tā ir izslēgta, tai skaitā Sanktpēterburgas, Komi Republikas, Tambovas apgabala, Maskavas un Krasnojarskas novada Sarkanās grāmatas.[35][37][38][39]
Komposta degunradžvabole (latīņu: Oryctes nasicornis) ir skarabeju dzimtas vaboļu suga. Tā ir liela kastaņu krāsas vai sarkanbrūna vabole ar 25—47 mm garu, masīvu ķermeni. Šai sugai ir izteikts dzimumdimorfisms: tēviņiem uz galvas ir atpakaļ izliekts rags un uz pronotuma ir trīszobu garenisks veidojums; mātītēm uz galvas ir ļoti mazs rags, kas pēc formas atgādina nelielu pauguru, kā arī pronotuma veidojums mātītēm ir mazāks nekā tēviņiem. Pieaugušās vaboles ir aktīvas siltās vasaras naktīs. Bieži lido uz mākslīgiem gaismas avotiem.
Kāpuri ir C veidā izlocīti, resni, dzeltenīgi balti, 80—110 mm gari. Tie attīstās mirušu lapu koku trūdošā koksnē, kompostā, mēslos, vecu lapu vai zāģu skaidu kaudzēs. Kāpuri attīstās no 2 līdz 4 gadu laikā.
Komposta degunradžvabole ir izplatīta Eiropā (izņemot ziemeļu daļu un Britu salas), Ziemeļāfrikā, Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijas dienvidos. Dažās Rietumeiropas valstīs un dažos Krievijas Federācijas reģionos tā ir aizsargāta suga.
Sastopama arī Latvijā. Šeit vaboles atrod kompostā, siltumnīcās, zem gāztiem kokiem, atkritumu kastēs. Savvaļā pieaugušas vaboles var novērot no maija līdz augustam.
De neushoornkever (Oryctes nasicornis) is een kever uit de familie bladsprietkevers (Scarabaeidae) en de onderfamilie Dynastinae. De neushoornkever dankt zijn naam aan de relatief grote hoornachtige stekel op de kop van de mannetjes. Deze verharde 'hoorn' wordt gebruikt om concurrenten omver te duwen en dient niet ter verdediging.
De kever is één van de weinige soorten uit de groep van de Dynastinae die voorkomt tot in noordelijk Europa. Met een totale lichaamslengte van ongeveer 4 centimeter is de neushoornkever de grootste Europese soort. De soort heeft zich weten te handhaven door gebruik te maken van plantaardige afvalhopen waarin de larven leven. Door de broei wordt de omgevingstemperatuur van de larven verhoogd zodat ze zich sneller kunnen ontwikkelen.
De neushoornkever komt ook voor in België en Nederland, maar is hier niet algemeen. De kever maakt echter een gestage opmars en wordt op sommige plaatsen steeds meer gezien. De kever werd door de Belgische vereniging Natuurpunt uitgeroepen tot dier van de maand in september 2007.[1]
De neushoornkever is de grootste soort in West-Europa uit de onderfamilie reuzenkevers (Dynastinae). Vrijwel alle andere soorten zijn bewoners van tropische gebieden. De neushoornkever is echter een palearctische soort die voorkomt in Europa, delen van westelijk Azië en het Arabisch Schiereiland en een deel van noordelijk Afrika.[2]
De neushoornkever komt in Europa voor in de landen België, Bulgarije, Duitsland, Frankrijk (inclusief het eiland Corsica), Griekenland, Italië, Letland, Luxemburg, Moldavië, Nederland, Noorwegen, Oostenrijk, Polen, Portugal, Roemenië, Rusland, Slowakije, Spanje, Tsjechië, Zweden en Zwitserland.[2] De noordelijke grens van het verspreidingsgebied ligt in Scandinavië waar de soort voorkomt in Zweden, Noorwegen en Denemarken, inclusief het oostelijk gelegen eiland Bornholm.[3]
In het oosten strekt het verspreidingsgebied zich uit tot Azië en delen van het Arabisch schiereiland tot in noordelijk Afrika, in de landen Afghanistan, Algerije, Azerbeidzjan, Marokko, Syrië, Tunesië en Turkmenistan.[2]
De kever wordt in zuidelijke delen van het verspreidingsgebied vooral in natuurgebieden aangetroffen, maar in België[4] en Nederland komen de larven vooral voor bij menselijke bewoning, met name in composthopen en andere hopen plantaardig materiaal. De soort is in Nederland vooral in het oosten en het zuiden van het land te vinden.[5] In het zuiden van Nederland zijn tegenwoordig meer populaties bekend dan enkele decennia geleden.[6] In 2008 werd de kever in Ledeboerpark bij Enschede aangetroffen.[7]
Zowel in België als Nederland is de neushoornkever geen algemene soort. Het aanleggen van composthopen die primair voor andere dieren bedoeld zijn, zoals de ringslang die haar eitjes in een composthoop afzet, kan ook soorten als de neushoornkever helpen.
In Zuid-Holland wordt de soort wel aangetroffen in composthopen ('porrie') van bollentuinders. Hierdoor komen larven regelmatig op de velden terecht. Na overleg met Paul Hendriks is in de duinen bij Noordwijk een aantal broeihopen aangelegd om de soort een betere groeiplaats te bieden. In de zomer van 2012 is daar een aanzienlijk aantal larven in aangetroffen.
Bij de aanleg van broeihopen is het belangrijk geen (harshoudend) naaldhout te gebruiken, omdat de larven hier niet goed tegen kunnen. Door witrot aangetast eikenmolm is favoriet bij de kevers. Het is van belang dat er jaarlijks verse houtsnippers, snoeiafval van loofbomen of blad aan de hoop wordt toegevoegd. Zonder broeihopen zijn er geen neushoornkevers, want de larven eten in tegenstelling tot bijvoorbeeld de engerling van de meikever alleen binnen de broeihoop.[8]
De neushoornkever is één van de grootse keversoorten die voorkomen in westelijk Europa.[9] Met een lengte van 20 tot 40 millimeter is de soort de grootste bladsprietkever die voorkomt in België en Nederland.[6] Hij is gemakkelijk van andere kevers te onderscheiden door de opmerkelijke lichaamsvorm en kleur. Naast een sterk gewelfd lichaam, dat tevens vrij gedrongen is, hebben de mannetjes een karakteristieke hoorn op de kop. Bij de vrouwtjes is deze zeer klein of ontbreekt geheel.
De neushoornkever heeft net als alle kevers een lichaam dat bestaat uit drie delen: de kop (A), daarachter het borststuk of thorax (B) dat de poten en de vleugels draagt en het achterlijf of abdomen (C), dat aan de bovenzijde geheel aan het oog onttrokken wordt door de vleugels.
De kop is relatief klein, donkerder dan de rest van het lichaam en neigt meestal naar zwart. De neushoornkever heeft twee kleine, kraalachtige ogen (3) die moeilijk waarneembaar zijn, omdat ze net zo donker zijn als de kop zelf. De ogen zitten aan weerszijden van de kop. De verharde plaat die de kop beschermt, wordt het kopschild of vertex (2) genoemd en is sterk verbreed aan de zijkanten. Onder de ogen zitten de antennes. Deze zijn vrij onopvallend en eindigen, zoals bij alle bladsprietigen, in lamellen. Hierdoor wordt het oppervlak van de antennes sterk vergroot. Aan de onderzijde van de kop bevinden zich de kaaktasters. Net als de antennes zijn deze gesegmenteerd en donkerbruin van kleur.
Aan de bovenzijde van het kopschild is bij de mannetjes op het midden een relatief grote, naar achteren gekromde hoornachtige structuur aanwezig, de hoorn (1). Deze opvallende stekel heeft een brede basis en eindigt in een scherpe punt. Hieraan heeft de neushoornkever de Nederlandse naam te danken. Deze naam is niet overdreven, want goed ontwikkelde mannetjes zijn door de grote 'hoorn' een indrukwekkende verschijning. Bij de vrouwtjes is de hoorn slechts in aanleg aanwezig. Zij hebben een kleine stekel die soms zelfs geheel ontbreekt. Net als andere grote kevers is de grootte en vorm van de hoorn van de mannetjes afhankelijk van hoe goed de larve het heeft gehad. Als de larve aan voedselgebrek heeft geleden, dan is de imago minder goed ontwikkeld en is de hoorn kleiner. Dergelijke exemplaren worden wel 'hongervormen' genoemd.
De verharde platen aan de bovenzijde van het borststuk en achterlijf corresponderen niet met de lichaamsindeling. Wat direct opvalt is het pronotum of halsschild (5) dat bij de mannetjes sterk gewelfd is. Het halsschild is bruin van kleur en heeft een inkeping op het midden in de lengte. Bij de vrouwtjes is dit niet meer dan een afplatting aan de voorzijde van het halsschild, waarbij de randen wat omhoog staan en vooral aan de achterzijde. Bij de mannetjes echter is het halsschild aan de voorzijde verbreed en sterk afgeplat en heeft een naar voren gekromde, opstaande welving aan de achterzijde, die eindigt in drie tandachtige uitstulpingen. Het halsschild beschermt het voorste deel van het borststuk. Het achterste deel bevindt zich onder de brede en bolle dekschilden (7). De dekschilden zijn de verharde voorvleugels die de vliezige, tere achtervleugels beschermen die gebruikt worden om mee te vliegen. Aan de voorzijde is in het midden het schildje of scutellum gelegen (6). De dekschilden zijn kastanjebruin en hebben een opvallende glans. Ze zijn helderder gekleurd dan het halsschild en de kop. Er komen echter ook lichtere exemplaren voor die meer roodbruine dekschilden hebben, een donker roodbruin halsschild en een donkerbruine kop.
De dekschilden beschermen niet alleen een deel van het borststuk, maar ook het gehele achterlijf, dat alleen aan de onderzijde zichtbaar is (8), bijvoorbeeld als de kever vliegt. Tijdens het vliegen worden de voorvleugels uitgeklapt, maar niet bewogen, hiertoe dienen de vliezige achtervleugels. De neushoornkever kan vliegen, maar is niet erg behendig. De dieren botsen regelmatig ergens tegen aan, waarbij niet zelden een onzachte landing wordt gemaakt. Als de kever op de rugzijde terechtkomt op een horizontaal oppervlak dan heeft het dier moeite om weer recht op te komen. Bij het vliegen wordt de kever aangetrokken door licht en kan rond lantaarnpalen worden aangetroffen.
De poten zijn verbreed en met name de voorpoten dragen duidelijke tandjes aan het middelste segment die de scheen of tibia wordt genoemd (4). Het uiteinde van de poot wordt de tarsus genoemd en bestaat uit vijf geledingen. Het laatste deel bevat kleine klauwtjes waarmee de kever zich vasthoudt aan het substraat.
Eenhoornmestkever, man
Odonteus armiger, man
Driehoornmestkever, man
Xylotrupes gideon uit de tropen.
De neushoornkever is door het opvallende kopuitsteeksel goed te onderscheiden van de meeste andere kevers, maar er zijn enkele uitzonderingen.
De soorten van het geslacht Oryctes zijn sterk verwant aan de neushoornkever en lijken er ook wel wat op. Oryctes- soorten zijn soms moeilijker op naam te brengen en komen vooral voor in tropische streken. Er zijn ook soorten uit andere keverfamilies die verward kunnen worden met de neushoornkever. Het gaat dan voornamelijk om de mannetjes die uitsteeksels hebben op de kop en/of het halsschild. Voorbeelden hiervan zijn enkele mestkevers, zoals de eenhoornmestkever en de driehoornmestkever en het rolrond vliegend hert. Deze komt ook in België en Nederland voor en behoort tot de vliegende herten.
De neushoornkever lijkt niet erg op veel andere soorten uit dezelfde onderfamilie (Dynastinae), want de meeste worden veel groter. Sommige tropische soorten hebben fel groene, rode of gele kleuren.
Andere grote kevers die in westelijk Europa voorkomen zijn bijvoorbeeld de geelgerande watertor (Dytiscus marginalis), het vliegend hert (Lucanus cervus), de heldenbok (Cerambyx cerdo), de grote spinnende watertor (Hydrous piceus) en de juchtleerkever (Osmoderma eremita).
De voortplantingstijd van de neushoornkever loopt van juni tot augustus, dan wordt de kever ook het vaakst waargenomen. Op warme zomernachten vliegt het mannetje uit op zoek naar een vrouwtje. Als hij een vrouwtje heeft gevonden, dan worden andere mannetjes verjaagd door ze met het krachtige lichaam op de rug te duwen, waarna ze weerloos zijn.
Kort na de paring zet het vrouwtje de eitjes af. Deze zijn wit, rond en enkele millimeters in doorsnede. De eitjes worden afgezet op de bodem bij rottend, plantaardig materiaal.
De larven van bladsprietkevers worden engerlingen genoemd en hebben een gekromde lichaam en meestal een crèmewitte kleur. De larve van de neushoornkever is hierop geen uitzondering en is moeilijk van de larven van andere soorten te onderscheiden. Voorbeelden van bladsprietkevers met gelijkende larven zijn de meikever, de gouden tor en de penseelkever. Ook de larven van andere grote kevers, zoals die van de vliegend hert lijken sterk op de larve van de neushoornkever. De larve is vuilwit van kleur en het lichaam is bezet met fijne, oranje haartjes. Dit geeft de larve een oranje gloed. Aan weerszijden van het lichaam zijn de ademopeningen of stigma zichtbaar als ronde, oranjebruine vlekjes. De kaken van de larve zijn gekromd. Dit is anders bij de larven van het vliegend hert, die meer rechte kaken hebben.
De ontwikkelingsduur van de larve is afhankelijk van de omgevingsomstandigheden en duurt ongeveer drie tot vijf jaar.[6] Larven die in composthopen leven groeien veel sneller, doordat de omgevingstemperatuur hoger is. De larve groeit in stapjes, waarbij het lichaam vervelt en na elke vervelling groter wordt. Ieder stadium wordt een instar genoemd en de larve kent in totaal drie stadia. Als de larve net uit het ei is gekropen is deze slechts enkele millimeters lang, maar kan een uiteindelijke lengte van zo'n 12 centimeter bereiken.[6]
Het ei is wit en rond
Twee larven
Larve
Pop van een mannetje
Pop van een vrouwtje
Vliegend hert; kale achterlijfspunt en rechte kaken
Meikever; behaarde achterlijfspunt
Gouden tor: kleine kop
Als de larve volledig is ontwikkeld, vindt de verpopping plaats in het substraat. De larve graaft hiertoe een gang waarin een zogenaamde popkamer of poppenwieg wordt gemaakt. Dit is een cocon die niet bestaat uit lichaamsweefsel, maar uit de uitwerpselen van de larve. De poppenwieg van de larve kan zo groot zijn als een kippenei.[6]
Eenmaal volwassen leeft de neushoornkever slechts enkele weken.
De meeste bladsprietkevers komen in alle delen van de wereld algemeen voor. Soorten uit het geslacht Oryctes waartoe de neushoornkever behoort, komen echter hoofdzakelijk rond de evenaar voor. De neushoornkever is de enige vertegenwoordiger van dit geslacht in Europa. Dit komt doordat de kever erin geslaagd is van voedsel te veranderen. Toen Europa nog sterk bebost was, leefden de larven waarschijnlijk van rottend dood hout. Toen deze voedselbron steeds zeldzamer werd, is de kever overgeschakeld op ander voedsel: de hopen plantaardig afval van onder andere houtzagerijen.[6] Ook composthopen vormen een goede leefomgeving voor de larven, waarbij ze gebruik maken van de warmte die vrijkomt door broei. Daarnaast is de larve te vinden in andere hopen plantaardig organisch materiaal, zoals rottend zaagmeel, snoeihout en strobalen.[9] Zonder deze warmtebron kan de neushoornkever strenge winters niet overleven. De larve van de kever gebruikt de warmte ook om de stofwisseling te versnellen en zo de ontwikkelingsduur aanzienlijk te verkorten. De aanwezigheid van schimmels zorgt voor een verhoogde voedingswaarde van het substraat.[8]
De volwassen kever neemt weinig voedsel op en likt hooguit van het sap van bomen en rottend fruit. Volwassen kevers hebben al hun energie als larve bij elkaar gegeten en richten zich voornamelijk op de voortplanting.
Natuurlijke vijanden van de larve zijn verschillende op insectenlarven gespecialiseerde insecteneters zoals vogels, mollen en ongewervelden. Voorbeelden van parasitoïden van de larve zijn dolkwespen uit de geslachten Scolia en Megascolia. De vrouwtjes sporen de larve op en steken hun legbuis dwars door het substraat om in de larve een eitje af te zetten. De larve van de wesp eet vervolgens de larve van de kever van binnenuit op.
De volwassen neushoornkever leeft slechts kort en heeft geen gespecialiseerde vijanden. Voorbeelden van predatoren zijn vogels die het gepantserde lichaam stukslaan en de vloeibare inhoud eten.
De naam neushoornkever slaat op de naar achteren gekromde stekel op de kop van de mannetjes. De stekel heeft veel weg van de hoorn van de neushoorn, maar is een versiering en dient niet ter verdediging. De wetenschappelijk geslachtsnaam Oryctes is afgeleid van het Griekse ὀρύκτης, wat 'graver' betekent. De soortnaam nasi(-)cornis betekent vrij vertaald 'gehoornde neus'.[10]
De neushoornkever behoort tot de familie bladsprietkevers of Scarabaeidae. Deze familie is een vormenrijke groep die een wereldwijde verspreiding kent en in Europa vertegenwoordigd wordt door 40 geslachten en ongeveer 200 soorten.[9]
Bekende bladsprietkevers die ook in België en Nederland voorkomen zijn de meikever (onderfamilie Melolonthinae), de gouden tor (onderfamilie Cetoniinae) en de penseelkever (onderfamilie Trichiinae). Ook de mestkevers behoren tot deze groep, de meeste soorten vallen onder de onderfamilie Scarabaeinae.
De neushoornkever behoort tot de onderfamilie Dynastinae, deze familie wordt ook wel reuzenkevers of neushoornkevers genoemd omdat veel soorten erg groot kunnen worden en uitsteeksels op de kop dragen. De grotere soorten kennen een meerjarig larvestadium. De uitsteeksels van de mannetjes geven ze een indrukwekkend uiterlijk. Een aantal soorten Dynastinae is dan ook populair in de handel in exotische dieren en ook opgezette exemplaren worden op grote schaal verhandeld. Enkele bekende soorten zijn de herculeskever (Dynastes hercules, tot 17 cm) en de atlaskever (Chalcosoma atlas, tot 13 cm).
De neushoornkever werd voor het eerst in 1758 wetenschappelijk beschreven door Carolus Linnaeus als Scarabaeus nasicornis. Later werd de kever tot het geslacht Oryctes gerekend, dit geslacht werd beschreven door Illiger in 1798.[2] De soort is ook beschreven onder de namen Oryctes progressivus, Oryctus nasutus, maar deze worden niet meer erkend en worden beschouwd als synoniemen.[11]
Er zijn achttien verschillende ondersoorten erkend, die voornamelijk verschillen in verspreidingsgebied.[11] De ondersoort Oryctes nasicornis latipennis komt bijvoorbeeld voor in Albanië, terwijl de ondersoort Oryctes nasicornis polonicus voorkomt in een groot deel van oostelijk Europa. De nominale vorm Oryctes nasicornis nasicornis heeft het grootste verspreidingsgebied, deze ondersoort komt ook in België en Nederland voor.[2]
Referenties
Bronnen
De neushoornkever (Oryctes nasicornis) is een kever uit de familie bladsprietkevers (Scarabaeidae) en de onderfamilie Dynastinae. De neushoornkever dankt zijn naam aan de relatief grote hoornachtige stekel op de kop van de mannetjes. Deze verharde 'hoorn' wordt gebruikt om concurrenten omver te duwen en dient niet ter verdediging.
De kever is één van de weinige soorten uit de groep van de Dynastinae die voorkomt tot in noordelijk Europa. Met een totale lichaamslengte van ongeveer 4 centimeter is de neushoornkever de grootste Europese soort. De soort heeft zich weten te handhaven door gebruik te maken van plantaardige afvalhopen waarin de larven leven. Door de broei wordt de omgevingstemperatuur van de larven verhoogd zodat ze zich sneller kunnen ontwikkelen.
De neushoornkever komt ook voor in België en Nederland, maar is hier niet algemeen. De kever maakt echter een gestage opmars en wordt op sommige plaatsen steeds meer gezien. De kever werd door de Belgische vereniging Natuurpunt uitgeroepen tot dier van de maand in september 2007.
Neshornbille (Oryctes nasicornis) er eneste nordeuropeiske representant for underfamilien hornbiller (Dynastinae), som omfatter noen av verdens største biller.
Med sine 25–40 mm er den ikke den lengste av de norske billene, men likevel den tyngste (noen av underartene kan bli opptil 60 millimeter lange). Billen er blankt nøttebrun til nesten svart på farge, høyt hvelvet og kraftig bygd. Hannen har et langt, krumt, bakoverrettet horn i pannen, hos hunnen er hornet vanligvis redusert til en spiss knøl. Hornlengden varierer mye, normalt er hornet forholdsvis større hos større individer (allometrisk vekst). Undersiden er spredt kledt med lange, gulaktige hår, beina er korte og kraftige.
Neshornbillens opprinnelige habitat var trolig gammel eikeskog, men i dag finnes den oftest i hauger av kompost og særlig sagmugg, derfor er den ofte vanlig nær sagbruk. Larvene bruker 2–3 år på utviklingen og når fullt utvokst en lengde på 10–12 cm. De voksne billene er glade i søte safter. De flyr gjerne i skumringen på varme sommerdager.
Arten er utbredt over det meste av Europa, i Nord-Afrika og østover til Pakistan. Neshornbillen er funnet over mye av Sør-Norge men er bare vanlig på Sør-Østlandet.
Neshornbille (Oryctes nasicornis) er eneste nordeuropeiske representant for underfamilien hornbiller (Dynastinae), som omfatter noen av verdens største biller.
Rohatyniec nosorożec, rohatyniec garbarz (Oryctes nasicornis) – owad z rzędu chrząszczy.
Jest typowym przedstawicielem dużej podrodziny rohatyńców (Dynastinae). Prawie wszystkie gatunki tej podrodziny charakteryzuje wyraźnie zaznaczony dymorfizm płciowy. Samce są większe, na głowie noszą większy bądź mniejszy, dłuższy lub krótszy, bardziej lub mniej zaokrąglony „róg”, przedplecze jest również „ozdobione” jednym bądź kilkoma „rogami”, a co najmniej guzami. Samice są z reguły mniejsze i pozbawione tych wspaniałych dodatków, co powoduje, że stosunkowo łatwo można je pomylić z chrząszczami innych gatunków.
Rohatyniec nosorożec ma ciało walcowate, błyszczące. Kasztanowobrązowe lub czarno brązowe; spód ciała i nogi pokryte długimi rudymi włoskami. Duże samce mogą osiągać 40 mm długości; samice są mniejsze. Samiec ma na głowie mocny, wygięty ku tyłowi wyrostek („róg”). Na tylnej części jego przedplecza jest duży występ z trójzębną krawędzią, przed którym znajduje się nieckowate zagłębienie. Samica ma na głowie poprzeczny kil lub guzek i płytkie wgniecenie w przedniej części przedplecza. Rohatyniec nosorożec należy do największych europejskich chrząszczy. Ma ciało długości 30–40 mm. Może podnieść ciężary 380 razy większe od niego.
Rozprzestrzeniony jest w całej Europie, Afryce Północnej i w dużej części Azji Środkowej, po Afganistan i Kaszmir[1]. Występuje na nizinach i ciepłych pogórzach, gdzie zamieszkuje lasostepy i rzadkie, prześwietlone lasy liściaste, przede wszystkim dębowe. Żyje również na terenie większych parków miejskich, ale spotykany jest stosunkowo rzadko, ponieważ prowadzi zmierzchowo – nocny tryb życia i jego aktywność wzrasta dopiero po zachodzie słońca. Obecnie najczęściej spotykany jest w dużych tartakach, gdzie zgromadzone są wieloletnie stosy trocin i zdartej kory. Z dużych stert kompostowych wykorzystywanych w ogrodnictwie, gdzie bywał liczny, ustępuje ze względu na stosowanie chemicznych środków ochrony roślin i nawozów sztucznych. W ciepłe noce rohatyńce chętnie fruwają i nierzadko przylatują do źródeł światła, np. ulicznych latarni. Często z nich spadają, a potrąciwszy o coś po drodze, lądują na ziemi na grzbiecie. Jeśli podłoże jest gładkie, to bardzo trudno stanąć im na nogi.
Samica składa owalne, żółtawe jaja, wielkości do 5 mm, do próchniejących pniaków, starych drzew liściastych i obumarłych korzeni lub do kompostów, inspektów lub starych trocin. Larwa przechodzi przez trzy stadia larwalne i jest to największa larwa wśród chrząszczy występujących w Europie. Dorosła larwa ostatniego stadium osiąga długość do 12 cm; jest brudnobiała, zwinięta w kształt litery C (typowy pędrak), o mocno zesklerotyzowanej, ciemnej głowie. Rozwój larwy trwa 3–5 lat. Larwa trzeciego stadium przepoczwarcza się w komorze, ulepionej z gliny, sproszkowanego drewna lub trocin i wzmocnionej specjalną wydzieliną. Komora jest wielkości jaja kurzego lub kaczego. Chrząszcz po wylęgnięciu pozostaje w niej na zimowanie, aż do późnej wiosny.
W Polsce nie jest objęty ochroną gatunkową.
Rohatyniec nosorożec, rohatyniec garbarz (Oryctes nasicornis) – owad z rzędu chrząszczy.
Jest typowym przedstawicielem dużej podrodziny rohatyńców (Dynastinae). Prawie wszystkie gatunki tej podrodziny charakteryzuje wyraźnie zaznaczony dymorfizm płciowy. Samce są większe, na głowie noszą większy bądź mniejszy, dłuższy lub krótszy, bardziej lub mniej zaokrąglony „róg”, przedplecze jest również „ozdobione” jednym bądź kilkoma „rogami”, a co najmniej guzami. Samice są z reguły mniejsze i pozbawione tych wspaniałych dodatków, co powoduje, że stosunkowo łatwo można je pomylić z chrząszczami innych gatunków.
Oryctes nasicornis é uma espécie de insetos coleópteros polífagos pertencente à família Scarabaeidae.[1]
A autoridade científica da espécie é Linnaeus, tendo sido descrita no ano de 1758. O nome português è escaravelho-rinoceronte.[2]
Este é um dos escaravelhos maiores e mais pesados da Europa, podendo chegar aos seis centímetros de comprimento.
O seu corpo é de um tom castanho escuro. Os machos têm uma espécie de corno curvo que se revela muito útil nas lutas contra outros machos para conquistar as fêmeas[3].
Enquanto larvas, estes animais alimentam-se de madeira morta. Esta espécie passa cerca de dois anos em estado larvar e os adultos emergem entre Março e Maio.
Os escaravelhos adultos não se alimentam e vivem, normalmente, até ao Outono[4].
Trata-se de uma espécie presente no território português.
Oryctes nasicornis é uma espécie de insetos coleópteros polífagos pertencente à família Scarabaeidae.
A autoridade científica da espécie é Linnaeus, tendo sido descrita no ano de 1758. O nome português è escaravelho-rinoceronte.
Este é um dos escaravelhos maiores e mais pesados da Europa, podendo chegar aos seis centímetros de comprimento.
O seu corpo é de um tom castanho escuro. Os machos têm uma espécie de corno curvo que se revela muito útil nas lutas contra outros machos para conquistar as fêmeas.
Enquanto larvas, estes animais alimentam-se de madeira morta. Esta espécie passa cerca de dois anos em estado larvar e os adultos emergem entre Março e Maio.
Os escaravelhos adultos não se alimentam e vivem, normalmente, até ao Outono.
Trata-se de uma espécie presente no território português.
Gândacul rinocer (Oryctes nasicornis) este una din cele mai mari specii de gândaci de pe Pământ având în jur de 20- 40 mm și, în comparație cu mărimea sa, este și cel mai puternic animal deoarece poate ridica până la de 850 de ori propria greutate.
Gândacul-rinocer mai este cunoscut și sub denumirea de „caraban”, „nasicorn” sau „taurul lui Dumnezeu”. Denumirea de „gândac-rinocer” vine de la faptul că masculul prezintă un corn impozant în frunte, curbat spre spate, care se aseamănă perfect cu un corn de rinocer. Femela nu are un astfel de corn, ci doar punctuații rugoase și o convexitate pe frunte.[1]
În unele țări, acești gândaci sunt puși să se lupte între ei pentru pariuri.
Acești gândaci trăiesc în jur de 3-4 ani în stadiul de larvă. După ce ajung în stadiul de insectă adultă, primăvara, masculii ajutați de corn se luptă între ei pentru femele; după împerechere aceștia mor.
Gândacii rinocer își au habitatul în scoarța copacilor dar și în rumegușul acestora, unde se găsesc larvele.
Acest articol referitor la insecte este un ciot. Puteți ajuta Wikipedia prin completarea sa. Gândacul rinocer (Oryctes nasicornis) este una din cele mai mari specii de gândaci de pe Pământ având în jur de 20- 40 mm și, în comparație cu mărimea sa, este și cel mai puternic animal deoarece poate ridica până la de 850 de ori propria greutate.
Gândacul-rinocer mai este cunoscut și sub denumirea de „caraban”, „nasicorn” sau „taurul lui Dumnezeu”. Denumirea de „gândac-rinocer” vine de la faptul că masculul prezintă un corn impozant în frunte, curbat spre spate, care se aseamănă perfect cu un corn de rinocer. Femela nu are un astfel de corn, ci doar punctuații rugoase și o convexitate pe frunte.
În unele țări, acești gândaci sunt puși să se lupte între ei pentru pariuri.
Nosorožtek obyčajný (lat. Oryctes nasicornis) je druh z čeľade skarabeusovité. Má krátke tmavé telo dlhé 25-40 mm. Vyvíja sa v stromovom trúchle. Žije v dubových lesoch. Je to nočný druh žijúci od mája do júla.
Nosorožtek obyčajný (Oryctes nasicornis) - vajíčko
Nosorožtek obyčajný (Oryctes nasicornis) - larva
Nosorožtek obyčajný (Oryctes nasicornis)
Commons ponúka multimediálne súbory na tému Nosorožtek obyčajný
Wikidruhy ponúkajú informácie na tému Nosorožtek obyčajný
Nosorožtek obyčajný (lat. Oryctes nasicornis) je druh z čeľade skarabeusovité. Má krátke tmavé telo dlhé 25-40 mm. Vyvíja sa v stromovom trúchle. Žije v dubových lesoch. Je to nočný druh žijúci od mája do júla.
Noshornsbaggen (Oryctes nasicornis) är en art skalbaggar som är ganska vanliga i södra och mellersta Sverige. Arten tillhör underfamiljen noshornsbaggar. De är brunglänsade och ca 25-43 mm långa. Hanen har ett hornliknande utskott på huvudet och honan har en knöl. Larven kan bli upp till 10 cm lång och lever i sågspånshögar, komposter och drivbänkar eller i kodynga. Noshornsbaggen är i sitt larvstadium i cirka 2 år innan den utvecklas till en noshornsbagge. När den har blivit en bagge lever den som längst i 10 månader
Wikimedia Commons har media som rör Noshornsbagge.
Noshornsbaggen (Oryctes nasicornis) är en art skalbaggar som är ganska vanliga i södra och mellersta Sverige. Arten tillhör underfamiljen noshornsbaggar. De är brunglänsade och ca 25-43 mm långa. Hanen har ett hornliknande utskott på huvudet och honan har en knöl. Larven kan bli upp till 10 cm lång och lever i sågspånshögar, komposter och drivbänkar eller i kodynga. Noshornsbaggen är i sitt larvstadium i cirka 2 år innan den utvecklas till en noshornsbagge. När den har blivit en bagge lever den som längst i 10 månader
Один з великих і своєрідних жуків європейської фауни у родині Пластинчастовусі (Scarabaeidae). Довжина тіла 25-43 мм. Тіло жука довгасте, опукле, широке; жук блискучий, темно-бурочервоного кольору, низ і будра значно світліше, жовтувато-червоно-бурого кольору. Голова невелика. У самця більшу частину голови займає ріг, у самиці ріг маленький. Надкрила довгасті, опуклі, з добре розвиненими плечовими бурами. Груди в густих невеликих крапках і густих бурих волосках. Передні гомілки широкі, на кінці із зубцями, копальні. Жуки летять уночі на світло. Жуки не харчуються, у них відсутній ротовий апарат.
Європа, Північна Африка, Близький Схід (Передкавказзя, Кавказ, Північно-Східна Туреччина, Північно-Східний Іран). Природний ареал виду охоплює зону широколистяних лісів і лісостеп Європи. Здатність жука розвиватися в місцях скупчення органіки, що не промерзає, — купах перепрілого гною, компоста, — дозволила виду проникнути північніше від основної частини природного ареалу.
В Україні відомий з усієї території, переважно номінативний підвид[1].
Зволожені ліси, долини, залишки деревної рослинності — опале листя, гнилі пні, гній, компостні купи. Жуки активні з кінця червня по кінець липня у вечірні й нічні години. Удень жуки малоактивні, ховаються.
Нечисельний вид ряду твердокрилих.
Виділяють до 19 підвидів через вкрай високу поліморфність виду, проте не всі ентомологи підтримують таке розділення.[1]
Закавказький носоріг (Oryctes nasicornis latipennis (Motsch)) Поширення — Передкавказзя, Кавказ, Північно-Східна Туреччина, Північно-Східний Іран. У Дагестані в низинні й у передгірних внутрішньо-гірських районах, у гори йде невисоко.
Самиці відкладають яйця в порохнявих пнях різних листяних порід, городніх компостах, у купах обпилювань тощо. З яєць личинки виходять улітку й мають типовий для родини зовнішній вигляд, часом досягаючи довжини в 12 см. Стадія личинки триває 3-4 роки. Личинки наприкінці свого розвитку забираються в прошарок на границі ґрунту й живильного субстрату. Стадія лялечки — 2 тижні.
Самець жука-носорога
Самець жука-носорога
Личинки жука-носорога
Oryctes nasicornis (tên tiếng Anh: Bọ cánh cứng tê giác châu Âu) là một loài bọ cánh cứng bay lớn (dài 6 cm) sinh sống ở miền Cổ bắc. Nó là đại diện duy nhất của họ Dynastinae tìm thấy wỏ Bắc Âu. Bọ cánh cứng tê giác sinh sống ở gỗ và con ấu trùng lớn có thể tìm thấy ở các khúc gỗ thối rữa, nó thường được tìm thấy có liên quan đến nhà máy cưa và các đường đua ngựa.
Nhộng
Trứng
Trên một con tem Belarus
Bài viết liên quan đến họ côn trùng Scarabaeidae này vẫn còn sơ khai. Bạn có thể giúp Wikipedia bằng cách mở rộng nội dung để bài được hoàn chỉnh hơn. Oryctes nasicornis (tên tiếng Anh: Bọ cánh cứng tê giác châu Âu) là một loài bọ cánh cứng bay lớn (dài 6 cm) sinh sống ở miền Cổ bắc. Nó là đại diện duy nhất của họ Dynastinae tìm thấy wỏ Bắc Âu. Bọ cánh cứng tê giác sinh sống ở gỗ và con ấu trùng lớn có thể tìm thấy ở các khúc gỗ thối rữa, nó thường được tìm thấy có liên quan đến nhà máy cưa và các đường đua ngựa.
Отрождение личинок обычно происходит летом[6]. Личинки имеют типичный для представителей семейства пластинчатоусые внешний вид и достигают к концу своего развития длины до 80—110 мм[5]. Личинка с толстым С-образно изогнутым телом, жёлто-белого цвета, покрытым редкими волосками и скоплениями шиловидных щетинок на четвёртом-девятом тергитах и протергите десятого тергита. Голова тёмно-красно-бурая, с грубыми морщинками. Темя личинки покрыто многочисленными волосками. Верхние челюсти массивные, треугольной формы, с довольно короткими вершинами и 2 зубцами. Усики длинные, их второй членик самый длинный, первый короче второго, но чуть длиннее третьего. Дыхальца большие. Самое крупное из них — первое, остальные практически не отличаются друг от друга по величине. Анальный сегмент разделён кольцевой, поперечной бороздкой на 2 части. Его вершина равномерно закруглена. Анальное отверстие имеет форму поперечной щели. На задней части анального тергита имеется дополнительная складка. Анальный тергит покрыт многочисленными мелкими волосками, среди которых рассеяны более редкие, длинные волоски, а в самой задней его части — мелкие, шиповидные щетинки. Ноги довольно длинные, с сильно развитыми длинными тазиками. Коготки короткие, почти прямые[5][6][31].
Личинки являются ксилофагами и сапрофагами[5] — питаются разлагающейся древесиной и разлагающимися веществами растительного происхождения. В кишечнике личинки находится сообщество бактерий, участвующих в метаболизме целлюлозы. Основная их масса сосредоточена в расширениях задней кишки. Эксперименты с использованием 14C показали, что распад целлюлозы происходит в основном в задней кишке и частично в средней кишке. Процесс разложения целлюлозы связан с бактериальной ферментацией, в результате чего значительно увеличена продукция летучих жирных кислот. Образование метана обнаружено в расширениях задней кишки, причём на том же уровне, что и у древесных термитов[32].
Иногда личинки могут подгрызать корни живых древесных растений, произрастающих в местах размножения жуков. Таким образом, они могут быть случайными вредителями культурных растений[6]. Например, в Краснодарском крае России и Молдавии личинки жука-носорога отмечены как случайные вредители корней виноградной лозы, роз и лимонов[6][30].
Генерация многолетняя. Стадия личинки, в зависимости от климатических условий и географической широты местности, длится 2—4 года. Зимовка происходит только на личиночной фазе. Достигнув третьего возраста, после последней перезимовки, весной личинки окукливаются[6][30].
Окукливание происходит весной в субстрате которым питались личинка. Куколка открытого типа, свободная, обычно лежит на спине и находится в ложном коконе — т. н. «колыбельке», построенной личинкой из частичек почвы, собственных экскрементов и древесной трухи[2]. По форме она похожа на взрослого жука с укороченными крыльями. Голова подогнута под грудь. На вершине последнего брюшного сегмента имеется маленькая, треугольная выемка. С первого по шестой брюшные тергиты имеют по две поперечные складки[6].
Вначале куколка светло-жёлтого цвета, а со временем приобретает красно-бурую окраску. Стадия куколки длится около одного месяца[6]. После выхода из куколки жуки некоторое время остаются в колыбельке[2].
Жуками питаются многие крупные птицы (например, ворон, серая и чёрная ворона, сорока и др.), а также поедающие насекомых млекопитающие, земноводные и пресмыкающиеся.
На жуках в большом количестве могут встречаться наружные паразиты — клещи-гамазиды. На личинках паразитируют личинки одиночных ос из рода сколии, например, сколия гигантская (Scolia maculata), Megascolia (Regiscolia) rubida[33]. Найдя личинку, самка сколии парализует её уколом жала в брюшной нервный ганглий, после чего откладывает на неё одно яйцо. Вышедшая из него личинка сколии питается живой, но парализованной личинкой жука, начиная с наименее важных жизненных органов[34].
Первые культурные отсылки о жуке-носороге датируются периодом минойской цивилизации (2000—1600 лет. до н. э.). Они представляют собой терракотовые фигурки длиной около десяти сантиметров, найденные в святилище на острове Крит[10].
В 1592 году жук-носорог был изображен фламандским художником Георгом Гофнагелем (Georg Hoefnagel; 1542—1601) на одной из своих работ с подписью «non omnibus datum habere nasum» — русск. «не каждому дано иметь нос» (имеется в виду рог)[10].
У русского писателя Константина Паустовского есть детская сказка «Похождения жука-носорога» («Солдатская сказка»), впервые опубликованная в 1945 году[35][36]. Она была написана в первый послевоенный год, и потому писатель включил в неё материал из Великой отечественной войны. Это рассказ о солдате, всю войну хранившим подарок своего сына — жука-носорога. Примечательно, что военные события в этом произведении раскрываются с позиции жука[35].
В 1912 году Владислав Александрович Старевич снял кукольный короткометражный мультипликационный фильм «Месть кинематографического оператора», в котором, одним из персонажей является жук-носорог[37]. В качестве кукол выступали настоящие жуки, которых Старевич препарировал, приделав к лапкам тоненькие проволочки, а затем прикрепив их воском к туловищу[37].
Изображения жука-носорога часто помещают на обложки научных книг о природе (например, Плавильщиков Н. Н. Определитель насекомых. — М.: Тропикал, 1994. — 544 с.), а также почтовые марки (Болгария 1968, Белоруссия 2001, Аландские острова и др.) различных европейских стран. Также изображение жука-носорога включено в эмблему Польского энтомологического общества[2][10].
Жук-носорог охраняется в некоторых странах Центральной Европы — в Чехии[38], Словакии[39] и Польше[40], а также занесён в Красную книгу Молдовы[41].
На территории некоторых регионов России жук-носорог является сокращающимся в численности видом, в связи с чем он занесён в ряд региональных Красных книг[42]. Номинативный подвид Oryctes nasicornis nasicornis включён в следующие региональные Красные книги[42]: Ленинградской области (2005, 3 категория), Астраханской области (2007), Республики Карелия (2007, 3 категория), Республики Мордовия (2003, 3 категория), Саратовской области (2006, 2 категория), (2011), Ставропольского края (2010, 2 категория), Владимирской области (2009, 3 категория), Калужской области (2000), Костромской области (2009, 3 категория), Липецкой области (2006, 4 категория). Подвид Oryctes nasicornis latipennis занесён в региональные Красные книги[42]: Республики Дагестан (2009, 4 категория), Республики Ингушетия (2007, 4 категория), Чеченской Республики (2007, 4 категория), Республики Хакасия (2003).
Основными лимитирующими факторами в этих регионах являются: ухудшение, уничтожение и сокращение мест обитания вида, выкорчевка старых деревьев, распашка, высыхание лесных массивов и балок[28].
Ранее жук-носорог также был включён в несколько регионарных Красных книг РФ, из которых он исключён на данный момент[42]: Республики Татарстан[43], Санкт-Петербурга[44], Республики Коми, Тамбовской области[45], Москвы, Красноярского края[46].
Отрождение личинок обычно происходит летом. Личинки имеют типичный для представителей семейства пластинчатоусые внешний вид и достигают к концу своего развития длины до 80—110 мм. Личинка с толстым С-образно изогнутым телом, жёлто-белого цвета, покрытым редкими волосками и скоплениями шиловидных щетинок на четвёртом-девятом тергитах и протергите десятого тергита. Голова тёмно-красно-бурая, с грубыми морщинками. Темя личинки покрыто многочисленными волосками. Верхние челюсти массивные, треугольной формы, с довольно короткими вершинами и 2 зубцами. Усики длинные, их второй членик самый длинный, первый короче второго, но чуть длиннее третьего. Дыхальца большие. Самое крупное из них — первое, остальные практически не отличаются друг от друга по величине. Анальный сегмент разделён кольцевой, поперечной бороздкой на 2 части. Его вершина равномерно закруглена. Анальное отверстие имеет форму поперечной щели. На задней части анального тергита имеется дополнительная складка. Анальный тергит покрыт многочисленными мелкими волосками, среди которых рассеяны более редкие, длинные волоски, а в самой задней его части — мелкие, шиповидные щетинки. Ноги довольно длинные, с сильно развитыми длинными тазиками. Коготки короткие, почти прямые.
Личинки являются ксилофагами и сапрофагами — питаются разлагающейся древесиной и разлагающимися веществами растительного происхождения. В кишечнике личинки находится сообщество бактерий, участвующих в метаболизме целлюлозы. Основная их масса сосредоточена в расширениях задней кишки. Эксперименты с использованием 14C показали, что распад целлюлозы происходит в основном в задней кишке и частично в средней кишке. Процесс разложения целлюлозы связан с бактериальной ферментацией, в результате чего значительно увеличена продукция летучих жирных кислот. Образование метана обнаружено в расширениях задней кишки, причём на том же уровне, что и у древесных термитов.
Иногда личинки могут подгрызать корни живых древесных растений, произрастающих в местах размножения жуков. Таким образом, они могут быть случайными вредителями культурных растений. Например, в Краснодарском крае России и Молдавии личинки жука-носорога отмечены как случайные вредители корней виноградной лозы, роз и лимонов.
Генерация многолетняя. Стадия личинки, в зависимости от климатических условий и географической широты местности, длится 2—4 года. Зимовка происходит только на личиночной фазе. Достигнув третьего возраста, после последней перезимовки, весной личинки окукливаются.
КуколкаОкукливание происходит весной в субстрате которым питались личинка. Куколка открытого типа, свободная, обычно лежит на спине и находится в ложном коконе — т. н. «колыбельке», построенной личинкой из частичек почвы, собственных экскрементов и древесной трухи. По форме она похожа на взрослого жука с укороченными крыльями. Голова подогнута под грудь. На вершине последнего брюшного сегмента имеется маленькая, треугольная выемка. С первого по шестой брюшные тергиты имеют по две поперечные складки.
Вначале куколка светло-жёлтого цвета, а со временем приобретает красно-бурую окраску. Стадия куколки длится около одного месяца. После выхода из куколки жуки некоторое время остаются в колыбельке.
犀角金龟（学名：Oryctes nasicornis）是犀角金龜屬下的一种大型甲虫，体长20～40毫米（0.79～1.57英寸），最长可达47毫米（1.9英寸），广泛分布于北半球[1]，是一种农业害虫。
在熱帶地區犀角一年可繁殖兩代，较寒冷地区如台灣则一年一代，成蟲全年可见，但多见于4至7月間。成蟲喜在枯椰子树或堆肥、腐草内产卵，雌犀角金龟一生可產卵70到100粒卵，卵期11至13天，幼蟲期约100天，前蛹期6至10天，蛹期21至24天，野外的成蟲壽命約為3至4个月。[2]
犀角金龟（学名：Oryctes nasicornis）是犀角金龜屬下的一种大型甲虫，体长20～40毫米（0.79～1.57英寸），最长可达47毫米（1.9英寸），广泛分布于北半球，是一种农业害虫。
유럽남방장수풍뎅이(European rhinoceros beetle, 학명: Oryctes nasicornis) 또는 유럽코뿔소장수풍뎅이는 딱정벌레목 장수풍뎅이아과에 속하는 곤충의 한 종이다. 유럽남방장수풍뎅이는 장수풍뎅이아과 중 북유럽에서 발견되는 대표적인 종이자 유일한 종이다.
유럽남방장수풍뎅이 번데기
유럽남방장수풍뎅이 알
유럽남방장수풍뎅이 애벌레
유럽남방장수풍뎅이는 나무에 살고, 크기는 6cm 정도이다. 애벌레는 썩은 나무 그루터기나 톱밥 주위에서 발견된다. 몸무게는 3그램 정도이지만 자기 몸무게의 870배의 물체를 들어올릴 수 있다.
유럽남방장수풍뎅이는 구북구 지역에 분포한다.
디즈니와 픽사가 만든 영화 벅스 라이프에 등장하는 캐릭터 딤은 유럽남방장수풍뎅이다.
유럽남방장수풍뎅이(European rhinoceros beetle, 학명: Oryctes nasicornis) 또는 유럽코뿔소장수풍뎅이는 딱정벌레목 장수풍뎅이아과에 속하는 곤충의 한 종이다. 유럽남방장수풍뎅이는 장수풍뎅이아과 중 북유럽에서 발견되는 대표적인 종이자 유일한 종이다.
_male_dorsal.png)
