Ežu dzimta (Erinaceidae) ir vienīgā ežveidīgo kārtas (Erinaceomorpha) dzimta, kas apvieno 10 mūsdienās dzīvojošas ģintis un 2 izmirušas ģintis, kas savukārt tiek iedalītas 2 apakšdzimtās.[1] Vēl nesenā pagātnē ežu dzimta tika klasificēta kukaiņēdāju kārtā (Eulipotyphla), kura mūsdienu sistemātikās vairs netiek lietota kā taksonomiskā vienība.[2] Ežu dzimtas sugas sastopamas Āfrikā, Eiropā, Āzijā un Borneo.[3]
Latvijā dzīvo 2 ežu dzimtas sugas: ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus) un brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus).[4] Ziemeļu baltkrūtainais ezis sastopams visā Latvijas teritorijā, turklāt tas bieži apmetas apdzīvoto vietu tuvumā.[5] Otra suga sastopama samērā reti, galvenokārt Latvijas ziemeļu daļā. Abas sugas izskatās ļoti līdzīgas un vislabāk atšķiramas, apskatot vēderu. Brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm ir izteikts brūns laukums. Baltkrūtainajam viss vēders ir bālgani pelēcīgs.[4]
Lai arī pierasts uzskatīt, ka ežu dzimtas dzīvniekiem ir adatu kažociņš, tomēr ciršļežu apakšdzimtas sugām nav adatu kažoka, bet to matojums ir spalvains un mīksts. Kopumā, ja neņem vērā adatu kažoku, ežu dzimtas dzīvnieki proporcijās un ķermeņa formās atgādina ciršļus, līdzīgi kā tiem ir gari purniņi un īsas vai vidēji garas astes. Tomēr ežu sugas ir daudz lielākas nekā ciršļu sugas. Lielākā dzimtā ir mēness žurka (Echinosorex gymnura), kuras ķermeņa garums sasniedz 40 cm, bet svars 1,1 kg,[6] toties mazākais ir īsastes matainais ezis (Hylomys suillus), kura ķermeņa garums var būt tikai 10 cm, bet svars 12 g.[7]
Ežu dzimtas sugas ir visēdāji, kas pamatā barojas ar kukaiņiem, sliekām un citiem maziem bezmugurkaulniekiem. Tās barojas arī ar sēklām un augļiem, retumis no putnu ligzdām izēdot olas, kā arī pie izdevības neatsakoties no maitas. Zobi ir asi un piemēroti kukaiņu sagrābšanai. Šīs sugas pamatā ir nakts dzīvnieki, tomēr matainajiem ežiem tas ir mazāk izteikts. Eži un matainie eži kopumā ir vientuļnieki un par mazuļiem rūpējas tikai mātītes.[8] Grūsnības periods ilgst apmēram 6-7 nedēļas. Mazuļi piedzimst akli, bez apspalvojuma, lai gan mazajiem ezīšiem adatas sāk augt jau pēc pirmajām 36 stundām.
Ežu dzimtas sugas ir samērā primitīvi zīdītāji, kas nav daudz mainījušies, kopš tie parādījās eocēna laikā. Lielākās no visām ežu sugām, izmirušās sugas ieskaitot, ir bijušas Deinogalerix mataino ežu sugas, kas dzīvoja miocēna laikā Itālijas Gargano salā (mūsdienās pussala). Šīs sugas bija lielu trušu izmērā un galvenokārt barojās ar nelieliem mugurkaulniekiem un maitu, nevis ar kukaiņiem.[9] Ežveidīgo dzīvnieku tuvākie radinieki ir ciršļveidīgās sugas, ar kurām kopā kādreiz tika veidota kukaiņēdāju kārta.
Ežu dzimta (Erinaceidae)
Ežu dzimta (Erinaceidae) ir vienīgā ežveidīgo kārtas (Erinaceomorpha) dzimta, kas apvieno 10 mūsdienās dzīvojošas ģintis un 2 izmirušas ģintis, kas savukārt tiek iedalītas 2 apakšdzimtās. Vēl nesenā pagātnē ežu dzimta tika klasificēta kukaiņēdāju kārtā (Eulipotyphla), kura mūsdienu sistemātikās vairs netiek lietota kā taksonomiskā vienība. Ežu dzimtas sugas sastopamas Āfrikā, Eiropā, Āzijā un Borneo.
.jpg)
