Zušveidīgās zivis, zušveidīgo zivju kārta (Anguilliformes) ir elopu kohortas (Elopomorpha) lielākā kārta, kura apvieno apmēram 800 sugas, kas saskaņā ar 2016. gada sistemātiku tiek iedalītas 19 dzimtās.[1][2] Lielākā daļa zušveidīgo zivju ir jūras iemītnieki, vispazīstamākais izņēmums ir saldūdens zuši (Anguillidae). Šīs dzimtas zuši ir katadromas zivis, kas nozīmē, ka tās dzīvo saldūdens ūdenstilpnēs: upēs un ezeros, bet nārstot dodas uz okeānu.[3]
Ne visas zivis, kuras sauc par zušiem, pieder pie zušveidīgo kārtas, piemēram, elektriskie zuši un dzelkšņzuši ir samērā attāli radinieki zušveidīgajām zivīm.[4]
Latvijas teritoriālajos ūdeņos dzīvo viena zušveidīgo kārtas suga — Eiropas zutis (Anguilla anguilla).[5] Otra suga, kas tiek iekļauta Latvijas un arī kaimiņvalstu faunas apkopojumos ir jūraszutis (Conger conger), tomēr pierādījumu par tā sastopamību Baltijā un Latvijas piekrastē nav. Baltijas jūrā tas pēdējo reizi konstatēts rietumdaļā 1963. gadā pie Štrālzundes.[6]
Zušveidīgās ir slaidas, proporcionāli garas, čūsku atgādinošas zivis, bet to ķermeņu garumi var būt ļoti dažādi. Mazākais ir vienžoklis (Monognathus ahlstromi), kura ķermeņa garums ir tikai 5 cm. Garākā zušveidīgo kārtā ir slaidā milzu murēna (Strophidon sathete), kuras ķermeņa garums var sasniegt 3,75 m,[7] bet smagākā ir milzu murēna (Gymnothorax javanicus), kuras svars var būt 70 kg.[8]
Zušveidīgajām zivīm nav vēdera spuru, un daudzām sugām nav arī krūšu spuru. Muguras spura un anālā spura ir savienotas ar astes spuru, veidojot garu spuras lenti.[7]
Lielākā daļa zušveidīgo kārtas zivju uzturas seklos okeāna ūdeņos, ierokoties smiltīs un dūņās vai noslēpjoties starp akmeņiem. Reizēm par slēptuvi tiek izmantota kāda ala.[7] Tās pamatā ir aktīvas naktī un tādēļ grūti novērojamas. Saldūdenī mājo tikai vienas saldūdens zušu dzimtas (Anguillidae) sugas, tomēr arī tās atgriežas okeānā, lai vairotos. Dažas sugas mājo lielā dziļumā, līdz 4000 metriem, vai ir aktīvas peldētājas un ienirst līdz 5000 metru dziļumam, piemēram, knābjazušu dzimtas (Nemichthyidae) sugas.[7]
Visām zušveidīgo kārtas sugām ir caurspīdīgā leptocefala kāpura attīstības stadija. Tie dreifē okeāna ūdeņu virsējos slāņos, barojoties ar ūdenī izšķīdušajām barības vielām. Pēc kāda laika leptocefala kāpuri transformājas par stikla zušiem, kuri savukārt kļūst par zuša mazuļiem — elveriem. Tiem piemīt jau raksturīgais pieauguša zuša dzīves veids.[7]
Zivjsaimniecībā pamatā izmanto saldūdens zušus, bet to pavairošana ir saistīta ar stikla zušu nozveju jūrā, jo zuši nebrīvē nevairojas.[9] Eiropas zivsaimniecību vajadzībām nozvejo Eiropas zuša (Anguilla anguilla) mazuļus stikla zuša attīstības stadijā Portugāles, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes estuāros — upju grīvu līčos. Šo zveju regulē 2007. gadā pieņemtais Eiropas krājuma atjaunošanas plāns, kas nosaka, ka 60% nozvejoto stikla zušu iek izmantoti savvaļas ekosistēmu atjaunošanas programmās.[9]
Zušveidīgās zivis, zušveidīgo zivju kārta (Anguilliformes) ir elopu kohortas (Elopomorpha) lielākā kārta, kura apvieno apmēram 800 sugas, kas saskaņā ar 2016. gada sistemātiku tiek iedalītas 19 dzimtās. Lielākā daļa zušveidīgo zivju ir jūras iemītnieki, vispazīstamākais izņēmums ir saldūdens zuši (Anguillidae). Šīs dzimtas zuši ir katadromas zivis, kas nozīmē, ka tās dzīvo saldūdens ūdenstilpnēs: upēs un ezeros, bet nārstot dodas uz okeānu.
Ne visas zivis, kuras sauc par zušiem, pieder pie zušveidīgo kārtas, piemēram, elektriskie zuši un dzelkšņzuši ir samērā attāli radinieki zušveidīgajām zivīm.
