Cikāžu dzimta (Cicadidae) ir cikāžveidīgo infrakārtas (Cicadomorpha) dzimta, kas apvieno apmēram 2500 sugas, kas iedalās apmēram 347 ģintīs un 4 apakšdzimtās.[1] Cikāžu dzimtas sugas dzīvo, sākot ar mēreno joslu un beidzot ar tropiem. Lielākā daļa sugu mājo tropos un subtropos, bet dažas sugas sastopamas arī tuksnesī.[1] Šīs dzimtas sugas ir skaļākie kukaiņi pasaulē.[2] Pateicoties savai skaļajai čirkstēšanai un sisināšanai, tie ir vieni no pazīstamākajiem kukaiņiem savā izplatības areālā. Vārds cikāde cēlies no latīņu vārda cicada, kas tulkojumā latviski nozīmē koku circenis.
Cikāžu sugas var izraisīt ievērojamus postījumus dažu kultūraugu sējumiem, krūmiem un kokiem, mātītēm augu stublājos dziļi iedurot dējekli un izdējot tajos olas.[3][4] Daudzās pasaules valstīs cikādes tiek izmantotas kā cilvēku pārtika. Tās pārtikā izmantoja jau Senajā Grieķijā un līdz mūsdienām tradīcija ēst cikādes ir saglabājusies Ķīnā, Malaizijā, Birmā, Latīņamerikā un Āfrikā, piemēram, Kongo.[5] Ēšanai vērtīgākas skaitās mātītes, jo tām ir vairāk "gaļas".[5] Cikāžu čaulas tiek izmantotas Ķīnas tradicionālajā medicīnā.
Lielākā daļa cikāžu dzimtas sugu mājo Dienvidaustrumāzijā (apmēram 850 sugas),[1] otra lielākā sugu dažādība sastopama Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras (apmēram 400 sugas, no kurām 150 sugas sastopamas Āfrikas dienvidos), šiem reģioniem seko Dienvidamerika (apmēram 300 sugas). Cikādes mājo arī Austrālijā (243 sugas), Jaunzēlandē (42 sugas, kuras visas ir endēmas sugas ar izplatību tikai Jaunzēlandē un tās tuvākajās salās — Norfolkā un Jaunkaledonijā[6]), Ziemeļamerikā (apmēram 230 sugas), Eiropā, Āzijas ziemeļos un Ziemeļāfrikā (apmēram 145 sugas).[1] Vislielākā sugu koncentrācija pasaulē dzīvo Klusā okeāna salās, sākot ar Jaungvinejas dienvidaustrumiem un beidzot ar Jaunzēlandi.[1] Šajā reģionā ir apmēram 300 dažādas cikāžu dzimtas sugas, kas tiek iedalītas 41 ģintī. Vēl var izcelt Karību salas, kurās dzīvo 21 endēma cikāžu suga.[1]
Šīs dzimtas pieaugušās cikādes jeb imago[7] lielākā daļa ir 2—5 cm garas, tomēr dažas sugas ir vēl lielākas. Dzimtas lielākā cikāde ir imperatorcikāde (Pomponia imperatoria), kuras ķermeņa garums ir 7 cm, bet spārnu izplētums 18—20 cm.[8][9] Kopumā lielākās cikāžu sugas pieder cikāžu apakšdzimtas (Cicadinae) Megapomponia, Pomponia un Tacua ģintīm.[10]
Cikāžu dzimtas sugām ir lielas saliktās acis, kas atrodas galvas sānu plaknēs, bet galvas vidū pieres daļā ir 3 vienkāršās actiņas, kuras parasti ir vienā krāsā ar saliktajām acīm. Lai gan taustekļiem ir 7—10 posmi,[11] tie ir samērā īsi un atgādina skropstas. Mutes orgāns kā visiem blakšu kārtas kukaiņiem ir garš, knābim līdzīgs snuķītis. Kad cikāde nebarojas, tā snuķīti paloka sev apakšā starp kājām. Visi četri spārni ir membrānveidīgi un bieži dzidri caurspīdīgi.
Dažām cikādēm ir samērā unikālas īpašības, kādu nav citiem kukaiņiem. Piemēram, tuksnesī dzīvojošā citruscikāde[12] (Diceroprocta apache) spēj sevi atdzesēt, iztvaikojot šķidrumu, kas ir analoga īpašība zīdītāju svīšanai. Kad citruscikādes temperatūra paceļas augstāk par 39 °C, tā sāk aktīvi sūkt augu sulas un lieko šķidrumu izgarot caur vēdera posma muguras porām. Šāda ūdens izgarošana iespējama tikai, sūcot sulas no ļoti sulīgu augu kātiņiem. Šādā veidā citruscikādes spēj sevi atdzesēt par apmēram 5 °C.[13] Šāda atdzesēšanas īpašība piemīt arī vairākām citām cikāžu sugām, kas nedzīvo tuksnešos, piemēram, 13 gadu periodiskajai cikādei[14] (Magicicada tredecem) — tikai tās dzesēšanās nav tik intensīva.[15]
Tajā pašā laikā ir cikāžu sugas, kuras spēj savu ķermeņa temperatūru pacelt augstāku par gaisa temperatūru, ja tas ir nepieciešams (līdz 22 °C).[16]
Dzied tikai cikāžu tēviņi. Dziedāšanas skaļais troksnis tiek panākts ar īpašiem orgāniem — timbalu pāri, kas atrodas uz vēdera posma muguras pie pašas pamatnes.[2] Dziedāšanas skaņa netiek veidota ar dažādu ķermeņa daļu strīķēšanu kā tas ir, piemēram, circeņiem. Timbals ir komplekss orgāns, ko veido membrānas un iebiezinātas "ribas". Saraujot timbalu iekšējos muskuļus, veidojas klikšķoša skaņa, bet, atbrīvojot muskuļus, timbali atgriežas sākotnējā pozīcijā un izdod cita veida klikšķošas skaņas. Tēviņa vēdera dobums ir tikpat kā tukšs un tas strādā kā skaņas pastiprinātājs. Cikāde timbala membrānas vibrē ļoti lielā ātrumā. Katrai sugai ir atšķirīga skaņa un mātītes nekļūdīgi atšķir savas sugas pretējo dzimumu. Cikādes aktīvāk dzied siltā laikā un īpaši skaļi un enerģiski vasaras dienas karstākajās stundās, lai gan siltā vasaras laikā tās dzied 24 stundas diennaktī. Dažas sugas dzied tikai krēslā, piemēram, pūšļacikāde (Cystosoma saundersii). To lidotprasme ir tik vāja, ka tādā veidā tās sevi pasargā no putnu uzmanības piesaistīšanas. Lai arī tēviņi dzied, abiem dzimumiem ir skaņas uztveršanas orgāni — pāris timpanālu, kas ir palieli, spogulim līdzīgi membrānu orgāni. Ar šīm membrānām mātītes uztver skaņu. Dziedāšanas laikā tēviņi spēj "atslēgt" savus dzirdes orgānus.[2]
Dažas cikāžu sugas spēj radīt skaņu ar 120 dB skaļumu, sasniedzot cilvēka ausīs sāpju līmeni.[2] Toties ir arī tādas sugas, kuru dziedāšana ir tik augsta, ka cilvēka auss to neuztver.[2][5] Dažām sugām papildus mātītes piesaistīšanas dziesmai ir vēl ienaidnieku atbaidīšanas dziesma, kuru tie dzied, ja tuvumā parādās putni. Troksnis ir tik liels, ka putnu dzirde tiek pārslogota.[2] Dažām sugām ir arī īpaša pārošanās dziesma, kas ir daudz klusāka nekā uzmanības piesaistīšanas dziesma. To cikādes tēviņš dzied, kad pie tā mātīte ir jau ieradusies.
Lielāko daļu sava mūža cikādes pavada nimfas attīstības stadijā, dzīvojot zem zemes, apmēram 30 cm — 2,5 m dziļumā. Nimfas barojas ar augu sakņu sulām un tām ir spēcīgas priekškājas, ar kurām rakties augsnē. Kad tām pienācis laiks pāriet pēdējā attīstības stadijā, tās izrok tuneli līdz zemes virskārtai un izlien laukā. Tad nimfas uzlien kādā kokā vai citā augā un nomaina ādu pēdējo reizi, kļūstot par pieaugušiem kukaiņiem ar spārniem — imago. Nimfas parasti no zemes izrokas nakts laikā vēlā pavasarī vai vasaras sākumā.[2]
Lielākā daļa cikāžu sugu zem zemes dzīvo 2—5 gadus. Dažas liela auguma sugas zem zemes dzīvo 6—7 gadus, bet Ziemeļamerikas periodiskās cikādes (13 gadu periodiskā cikāde un 17 gadu periodiskā cikāde jeb faraoncikāde) 13 vai 17 gadus. Šis lielais gadu skaits izskaidro faktu, ka cikādes dažos gados ir ļoti daudz, bet citos maz.[2] Atšķirībā no nimfām imago dzīve ir ļoti īsa, tikai dažas nedēļas. Pēc sapārošanās mātīte auga stublājā, to pārdurot ar dējekli, iedēj olas. Dēšana tiek atkārtota vairākas reizes līdz ir izdēti vairāki simti olu. No olām izšķiļas mazas, bezspārnu cikādes - nimfas, tās norāpo lejup no auga un ierokas zemē. Nimfas augot ik pa laikam nomaina ādu.[2]
Cikādes barojas ar augu sulām, kuras izsūc no dažādu lakstaugu vai koku lapu kātiņiem. Mazākas sugas dzīvo krūmos un zālē, bet lielākas sugas kokos. Tie ir ozoli, cipreses, vītoli, pīlādži un kļavas. Cikāžu barošanās var palēlināt augu augšanu, bet ievērojamus postījumus tie nenodara.[2]
Ar cikādēm lielā daudzumā barojas putni, bet tās ēd arī vāveres un lapsenes.[17] Austrālijā ir novērots, ka ar cikādēm barojas arī zivis, piemēram, Austrālijas asaris (Macquaria novemaculeata), kas izlec no ūdens, lai noķertu lidojošu cikādi. Tomēr lielākais cikāžu ienaidnieks ir sēnīšu slimība — Massospora cicadina. Dažām sugām ir ļoti īpatnējs sevis aizsargāšanas mehānisms — tās tik lielā daudzumā vienlaicīgi izlien no zemes, ka to ienaidnieki pārēdas un kļūst kūtri un slinki. Izdzīvojušās cikādes pēc tam iegūst nosacītu drošību un mieru.
Cikāžu dzimta (Cicadidae) ir cikāžveidīgo infrakārtas (Cicadomorpha) dzimta, kas apvieno apmēram 2500 sugas, kas iedalās apmēram 347 ģintīs un 4 apakšdzimtās. Cikāžu dzimtas sugas dzīvo, sākot ar mēreno joslu un beidzot ar tropiem. Lielākā daļa sugu mājo tropos un subtropos, bet dažas sugas sastopamas arī tuksnesī. Šīs dzimtas sugas ir skaļākie kukaiņi pasaulē. Pateicoties savai skaļajai čirkstēšanai un sisināšanai, tie ir vieni no pazīstamākajiem kukaiņiem savā izplatības areālā. Vārds cikāde cēlies no latīņu vārda cicada, kas tulkojumā latviski nozīmē koku circenis.
Cikāžu sugas var izraisīt ievērojamus postījumus dažu kultūraugu sējumiem, krūmiem un kokiem, mātītēm augu stublājos dziļi iedurot dējekli un izdējot tajos olas. Daudzās pasaules valstīs cikādes tiek izmantotas kā cilvēku pārtika. Tās pārtikā izmantoja jau Senajā Grieķijā un līdz mūsdienām tradīcija ēst cikādes ir saglabājusies Ķīnā, Malaizijā, Birmā, Latīņamerikā un Āfrikā, piemēram, Kongo. Ēšanai vērtīgākas skaitās mātītes, jo tām ir vairāk "gaļas". Cikāžu čaulas tiek izmantotas Ķīnas tradicionālajā medicīnā.
