Sarkankakla zoss (Branta ruficollis) ir Eirāzijas ziemeļos ligzdojoša zosu suga, kas reti bet regulāri sastopama arī Latvijā migrējošo zosu baros.
Sarkankakla zosis ligzdo Eirāzijas pašos ziemeļos, Sibīrijas ziemeļu tundrā. Lielākā daļa populācijas (70%) koncentrējas Taimiras pussalā, taču ligzdošanas areāls aptver reģionu no Jamalas rietumos līdz Hatangas līcim austrumos. Ziemo pārsvarā Melnās jūras reģionā Bulgārijā un Rumānijā, kā arī Grieķijā. Maza daļa populācijas ziemo arī pie Kaspijas jūras un Turcijā. Migrācijas laikā reti ieceļo Rietumeiropā.
Latvijā reta ieceļotāja gan pavasara, gan rudens migrāciju laikā. Parasti novērota baros kopā ar citu sugu zosīm. Kopš 1879. gada, kad fiksēts pirmais sarkankakla zoss nomedīšanas gadījums tagadējā Latvijas teritorijā, ir reģistrēti vismaz deviņi šīs sugas putnu novērojumi,[1] pie tam novērojumu biežumam ir tendence pieaugt, ko gan var skaidrot arī ar putnu vērošanas popularitātes pieaugumu.
Sarkankakla zoss ir maza zoss (garums 53—56 cm, līdzīgs lielāko sugu pīlēm). Masa 1—1,7 kg. Raksturīgs ļoti krāšņš apspalvojums, īss, resns kakls un strups knābis. Lai arī melnā, baltā un sarkanbrūnā krāsā tērptās zosis ir spilgtas, tomēr citu zosu barā, īpaši starp Branta ģints zosīm tās ir grūti pamanāmas.
Sarkankakla zoss ir kustīgs un aktīvs putns, laba peldētāja un nirēja. Tās ir sabiedriskas un ārpus ligzdošanas sezonas pulcējas lielos, trokšņaiņos baros.
Barībā izmanto tikai augu barību.
Ligzdošanu uzsāk 3 vai 4 gadu vecumā, pāri veidojas ziemošanas vietās. Ligzdo atsevišķi pāri vai retās kolonijās, ūdenstilpju krastos, parasti izvēlas vietas, kur tuvumā ligzdo plēsīgie putni (lielais piekūns, kaijas), šādā veidā izvairoties no polārlapsu apdraudējuma. Parasti dēj 5—7 olas, ko 23—25 dienas perē tikai mātīte, kamēr tēviņš uzturas ligzdas tuvumā.
Sarkankakla zoss ir apdraudēta putnu suga, tā ir iekļauta Sarkanajā grāmatā, kā suga, kurai draud pilnīga izzušana, jo ir maza populācija ar tendenci samazināties un neliels ligzdošanas areāls. Populācijas samazināšanās iemesli nav pārliecinoši zināmi, pašreizējais populācijas lielums tiek vērtēts kā 37 000 pāru.[2] Iespējams, ka būtiskākais skaita samazināšanās faktors pēdējos 50 gados ir cilvēka pieaugošā ietekme uz Sibīrijas ziemeļu dabu, īpaši naftas un gāzes ieguve sugas ligzdošanas areālā.
Sarkankakla zoss (Branta ruficollis) ir Eirāzijas ziemeļos ligzdojoša zosu suga, kas reti bet regulāri sastopama arī Latvijā migrējošo zosu baros.
