Ķerra (Aythya marila) ir vidēji liela pīļu dzimtas (Anatidae) nirējpīle, kas sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, ligzdojot areāla pašos ziemeļos (arktiskajā un subarktiskajā joslā), bet ziemojot dienvidos, Āzijā sasniedzot Indiju, bet Ziemeļamerikā Meksiku.
Ķerrai ir cirkumpolāra izplatība, kuras ligzdošanas areāls aptver ziemeļu puslodes arktisko un subarktisko joslu: Eiropas, Sibīrijas un Ziemeļamerikas pašus ziemeļus. Eirāzijā ķerra ligzdo Islandē, Skandināvijā, Baltijas jūras ziemeļu krastus ieskaitot, un Krievijas Ziemeļu Ledus okeāna krastos. Ziemeļamerikā ķerra ligzdo Ņūfaundlendā un Labradorā, Hudzona līča un Vinipega ezera krastos, Jukonas, Manitobas un Saskačevanas ziemeļos.
Eiropas populācijas ziemo Rietumeiropā (Britu salās, Norvēģijas rietumkrastos, Zviedrijas dienvidos, jūras krastā no Britu salām līdz Polijai, visu Dānijas teritoriju ieskaitot, arī Alpus), Melnās un Kaspijas jūras piekrastēs, mazākā skaitā arī Centrāleiropas ezeros, Vidusjūras reģiona austrumu daļā (Adrijas jūras krastos) un Turcijā.[1] Āzijas populācijas ziemo Indijā, Japānā, Korejā un Ķīnā, toties Ziemeļamerikas populācijas ziemo Klusā okeāna krastā, sākot ar Britu Kolumbiju un beidzot ar Kalifornijas pussalu, bet Atlantijas okeāna krastā no Jaunskotijas un Ņūbransvikas līdz Floridai, kā arī Lielo ezeru un Meksikas līča krastos.[2][3] Aleutu salās ķerra sastopama visu gadu.[4]
Latvijā ķerra ir parasta caurceļotāja, bet ļoti reta ligzdotāja. Līdz šim atrastas trīs ligzdas — 1949. gadā Babītes ezerā un Engures ezerā 1962. un 1963. gadā. Tā nelielā skaitā sastopama arī ziemā, jūrā vai piejūras ezeros, arī Daugavā lejpus Rīgas HES.[1]
Ķerra ir vidēji liela pīle. Tās ķermeņa garums ir 39—56 cm, spārnu izplētums 72—84 cm, svars tēviņam 850—1372 g, mātītei 700—1312 g.[5][6] Tēviņš ir nedaudz lielāks nekā mātīte, arī tā galva ir apaļāka, knābis gaiši zils ar melnu galu. Apspalvojums uz galvas ir tumši zaļš ar metālisku spīdumu, kakls, krūtis un aste ir melnas, mugura gaiši pelēka, vēders un sāni balti, arī uz spārniem ir balta josla.[7]
Mātītes apspalvojums kopumā ir brūns, un, līdzīgi kā tēviņam, uz spārniem ir balta josla. Knābis ir pelēkzils (pelēcīgāks neka tēviņam), seja pie knābja pamatnes balta, vēders pelēcīgi balts. Abiem dzimumiem ir dzeltenas acis un pelēkas kājas.[7] Jaunie putni izskatās līdzīgi mātītei. Ārpus vairošanās sezonas arī tēviņš kļūst līdzīgs mātītei.[8] Tikai uz sejas tam ir dažas baltas spalvas, salīdzinot ar mātītes palielo balto laukumu ap knābja pamatni. Galva un kakls kļūst tumši brūni, lai gan uz vaigiem un zoda apspalvojums ir gaišāk brūns, arī mugura kļūst brūna, bet spalvām ir baltas maliņas. Pavēdere gaiša — baltas spalvas jauktas ar gaiši brūnām.[8] Reizēm vecākas mātītes vairošanās sezonas laikā iegūst līdzīgu apspalvojumu tēviņam — tām ir tumši zaļa galva, gaiši pelēka mugura, tomēr uz sejas pie knābja pamatnes saglabājas baltais laukums.[5]
Ķerrai ļoti līdzīga ir mazā ķerra (Aythya affinis), un abas sugas dabā ir ļoti grūti atšķiramas. Salīdzinoši ķerras galva ir apaļāka, bet mazajai ķerrai uz pakauša ir puns. Mazajai ķerrai baltā josla uz spārniem ir tikai uz pusspārna, melnais knābja gals pavisam neliels, kā arī augumā tā ir mazāka. Tēviņam galva bieži ar violetu spīdumu.[8] Mātītes un īpaši jaunos putnus var sajaukt arī ar cekulpīli (Aythya fuligula).
Ķerra galvenokārt uzturas lielu ezeru, dīķu un jūras līču krastos. Ziemas periodā tā mājo jūras krastā.[5] Līdzko mātīte sāk perēt, tēviņš to atstāj vienu un dodas uz lieliem, sekliem ezeriem, kas bagāti ar barības resursiem. Dzīvojot plašajās ūdenstilpēs, tēviņam nomainās apspalvojums.[5] Ķerras ārpus vairošanās sezonas veido lielus barus, kuros var būt līdz 1000 īpatņiem.
Lai barotos, ķerra ienirst zem ūdens, satver vai noķer barību, bet to apēd, iznirstot no ūdens.[5][9] Ķerra ir visēdāja un barojas ar gliemenēm, gliemežiem, vēžveidīgajiem, ūdens kukaiņiem, sēklām un ūdensaugiem, ēšanai izmantojot gan lapas, gan saknes, gan augu stumbrus.[5][7] Iecienīti augi ir grīšļi, mieturaļģes un jūraszāles.[7] Ķerra var ienirt 6 metru dziļumā un palikt zem ūdens līdz vienai minūtei.
Vecākā zināma ķerra sasniegusi 20 gadu un 5 mēnešu vecumu.[5]
Ķerra ligzdo tundrā, ka arī mežu zonā. Ligzdošanai tā izvēlas lielas ūdenstilpes ar nelielām saliņām. Dzimumbriedumu ķerra sasniedz 2 gadu vecumā, tomēr reizēm tā sāk ligzdot gada vecumā. Ķerras veido monogāmus pārus, tomēr perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Līdzko olas ir izdētas, tēviņš pamet ligzdošanas vietu.[10] Ligzdošana parasti notiek lielās kolonijās, tuvu krasta līnijai vai arī uz salām un nelielām, sanestu augu saliņām.
Ligzda ir kausa formas padziļinājums zemē, tā tiek izklāta ar sausu zāli un biezu dūnu kārtu. Tās mātīte izplūc sev no krūtīm. Ja mātīte ir vāja, nepietiekami paēdusi, tā dūnu vietā plūc mazas spalviņas.[5] Mātīte izvēlas sausu, labi apslēptu vietu, kuru nevar apdraudēt pēkšņa ūdens līmeņa pacelšanās.[5] Dējumā ir 5—13 brūnganzaļas olas, kuras perē tikai mātīte.[5] Reizēm dējums ir ļoti liels, bet tad, visticamākais, papildu olas ligzdā iedējušas citas mātītes vai pat citu sugu pīles.[11] Inkubācijas periods ilgst 24—28 dienas.[12] Uzreiz pēc izšķilšanās, apžūstot to dūnām, mazuļi pamet ligzdu un paši sāk baroties. Jaunie putni lidot sāk 35—45 dienu vecumā.[10][12]
Ķerrai ir 2 pasugas:[1]
Ķerra (Aythya marila) ir vidēji liela pīļu dzimtas (Anatidae) nirējpīle, kas sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, ligzdojot areāla pašos ziemeļos (arktiskajā un subarktiskajā joslā), bet ziemojot dienvidos, Āzijā sasniedzot Indiju, bet Ziemeļamerikā Meksiku.
