Sarkanā mušmire (latīņu: Amanita muscaria) ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Sarkanās mušmires dabiskā izplatības vide ir Ziemeļu puslodes mērenās joslas meži, bet mūsdienās sēne ir ievazāta visā pasaulē.
Lai arī sarkanās mušmires tiek uzskatītas par ļoti indīgām sēnēm, tomēr nāves gadījumi pēc to apēšanas ir ļoti reti.
Ziemeļeiropas, Austrumeiropas un Āzijas tradicionālajā kultūrā sarkano mušmiri pazīst arī ārstniecisko un halucinogēno īpašību dēļ, kā arī pēc novārīšanas lieto uzturā.
Sarkanajai mušmirei augot, cepurīte sākumā veidojas lodveida, vēlāk izplešas līdz 20 cm plata.[1] Krāsa jaunām sēnēm ir sarkandzeltena, dažreiz dzeltena, vēlāk sarkana vai sarkandzeltena, atsevišķos gadījumos sarkanbrūna vai brūna, ar baltām pārslām.[1] Kātiņš ir balts, dažreiz ar dzeltenīgiem plankumiem. Gredzens — plats, lēverains, balts vai dzeltenīgs. Lapiņas — baltas vai iedzeltenas. Mīkstums — balts, bet zem cepurītes miziņas apmēram 1 mm biezumā spilgti dzeltens.[1]
Sēne ir atrodama vasaras beigās un rudenī dažādos mežos un krūmos. Var augt viena vai grupās.[1]
Sarkanā mušmire satur trīs farmakoloģiski aktīvas vielas: ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu.[2] Ibotēnskābe ir neirotoksīns, kas atbildīgs par lielāko daļu saindēšanās simptomu, kamēr muscimols ir galvenā psihotropā viela sarkanajās mušmirēs. Muscimols iedarbojas kā GABA receptoru agonists, līdzīgi alkoholam, bet, atšķirībā no alkohola, tas papildus rada sensoriskus traucējumus (disociāciju). Vielu koncentrācija dažādās sēnēs ir atšķirīga un neprognozējama.
Sarkano mušmiri tradicionālajā medicīnā izmanto tuberkulozes, locītavu iekaisumu, asinsvadu, muguras un kaulu sāpju[3] un dziedzeru audzēju[4] ārstēšanai. Uzskata, ka šī sēne, lietota mazās devās, stimulē iekšējo dziedzeru sekrēciju un spēcina organismu kopumā. Tā pazemina asinspiedienu, palēnina sirdsdarbību un mazina sāpes.[4] Sarkano mušmiri var lietot arī kā nomierinošu un miegu izraisošu līdzekli.
Sarkano mušmiri kā enteogēnu izmantoja vairākās kultūrās. Visvairāk ir liecību par pielietošanu Sibīrijas iezemiešu vidū, it īpaši šamaņiem. Somu vēsturnieks T. I. Itkonens ir minējis arī vienu gadījumu, kad šīs mušmires ir izmantojuši sāmu burvji.[5] Lietuviešu vēsturnieki savukārt ir norādījuši uz liecībām par sarkano mušmiru lietošanu atsevišķos Lietuvas apgabalos kā alternatīvu degvīnam svētku reizēs.[6] Tāpat pastāv teorijas, ka sarkanās mušmires lietojuši vikingi pirms došanās kaujās.[7]
Salīdzinot ar psilocibīnu saturošajām sēnēm, sarkanās mušmires ir mazāk lietotas. Mūsdienās gan, galvenokārt citu psihotropo augu un vielu straujajam aizliegumam, mušmiru psihotropā lietošana ievērojami palielinās. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēc psilocibīna sēņu aizlieguma ir ievērojami audzis sarkano mušmiru pārdošanas apjoms tirdzniecības vietās.[8]
Galvenokārt tiek lietotas cepurītes, jo tās satur mazāk kaitīgo toksīnu un lielāku psihoaktīvo vielu koncentrāciju. Vislielākā halucinogēno vielu koncentrācija ir cepurīšu miziņā un dzeltenajā mīkstumā tieši zem miziņas. Vidējā iedarbības deva žāvētām sēņu cepurītēm ir 5—10 grami (1—3 vidēja izmēra cepurītes).[9] Sarkanās mušmires dažkārt tiek lietotas arī smēķējot.[10]
Sarkanās mušmires toksīni izšķīst ūdenī. Ja tā ir smalki sagriezta un vārīta lielā daudzumā ūdens, kā arī pēc tam apcepta, tad tā vairs nesatur indīgās vielas.[11] Lai gan sarkanās mušmires lietošana uzturā nav bijusi nekad izplatīta, vairākās Eirāzijas vietās tā ir dokumentēta (visvairāk krievu ieceļotāju vidū Sibīrijā).[12]
Atsevišķi speciālisti uzskata, ka sarkanā mušmire kā indīgā sēne tiek klasificēta kultūras aizspriedumu dēļ, bet patiesībā tā ir ēdamā sēne, kura ir pirms tam jāapstrādā, par piemēru ņemot citas sēnes, kas ir indīgas nepagatavotas, piemēram, lāčpurnus.[11]
Pirmie simptomi sākas aptuveni 45 minūtes pēc sēņu lietošanas. Galvenie fiziskie simptomi ir paplašinātas acu zīlītes, miegainība, ķermeņa līdzsvara traucējumi, reibonis, nelabums, muskuļu raustīšanās, siekalošanās un pastiprināta svīšana un urinēšana. Novērojama eiforija un analgēzija (nejūtība pret sāpēm). Parādās redzes un dzirdes halucinācijas, sinestēzija. Apkārtējās vides objekti kļūst izkropļoti, gaismas spiltums kļūst mainīgs. Var mainīties apziņa. Sarkano mušmiru iedarbības lietotāja prātā radītajām parādībām, it īpaši halucinācijām, ir atkārtots, pulsveida raksturs. Tas var radīt laika cilpas sajūtu un citus laika uztveres traucējumus. Iespējama mikropsija un makropsija — apkārtējie objekti un telpa šķiet mazāki vai lielāki nekā ir īstenībā, rodot ilūziju, ka ķermenis ir palielinājies vai samazinājies attiecībā pret to. Sēņu iedarbībai raksturīgs arī delīrijs, kas parasti parādās lielās devās. Delīrija iespaidā notiek apziņas aptumšošanās ar sapņa veida halucinācijām un fantāzijas tēliem, lietotājam radot grūtības izšķirt realitāti.[13] Lielākās devās iespējams arī apjukums, koordinācijas un kognitīvo procesu traucējumi (neskaidra runa, nespēja lasīt un skaitīt, nespēja atcerēties, kā ir jālieto ikdienišķi priekšmeti, piemēram, ūdens krāns vai telefons). Tāpat, pieaugot devai, palielinās nepatīkamu halucināciju iespējamība, eiforijas sajūtas vietā var rasties bailes un nāves sajūta (agonija).[2][13]
Sarkano mušmiru saindēšanās gadījumā psiholoģisko un muskuļu traucējumu novēršanai tiek doti benzodiazepīni nelielās devās.[14] Ja mušmiru ieēšana notikusi ne vairāk kā pirms stundas, tiek veikta kuņģa skalošana vai, ja ne vairāk kā pirms 4 stundām, tiek dota arī aktīvā ogle. Asiņu attīrīšana (hemodialīze) parasti tiek uzskatīta par nevajadzīgu.[15]
Lielākajā daļā gadījumu organisms atkopjas 12 līdz 24 stundu laikā.[14]
Neskatoties, ka kā indīgu sēņu simbols bieži izvēlēta tieši sarkanā mušmire, tā nav uzskatāma par nāvējoši indīgu sēni. Dažādi avoti min atšķirīgu iespējamo letālo devu: gan 15 cepurītes (200-500 grami), gan vairākus kilogramus. Pēc Ziemeļamerikas Mikoloģijas Asociācijas informācijas pēdējo 100 gadu laikā ASV nav reģistrēti nāves gadījumi no sarkanās mušmires,[16] tomēr vēsturiskā literatūrā un laikrakstos ir parādījušās ziņas par šādiem gadījumiem, galvenokārt, bērniem.[17][18]
Vairākas citas bieži sastopamas sēņu sugas ir krietni indīgākas, to vidū mušmiru ģintij arī piederošās zaļā mušmire un baltā mušmire, kurām pat vienas sēnes ieēšana bieži beidzas ar nāvi vai arī paliekošiem iekšējo orgānu bojājumiem.
Sarkanās mušmires gandrīz visā pasaulē ir legālas. No Eiropas Savienības valstīm sarkano mušmiru pārdošana un glabāšana ir aizliegta Nīderlandē un Rumānijā. Nīderlandē sarkanās mušmires aizliedza 2008. gadā, bet Rumānijā — 2010. gadā.
.jpg)
Sarkanā mušmire (latīņu: Amanita muscaria) ir indīga un psihotropa mušmiru ģints sēne. Sarkanās mušmires dabiskā izplatības vide ir Ziemeļu puslodes mērenās joslas meži, bet mūsdienās sēne ir ievazāta visā pasaulē.
Lai arī sarkanās mušmires tiek uzskatītas par ļoti indīgām sēnēm, tomēr nāves gadījumi pēc to apēšanas ir ļoti reti.
Ziemeļeiropas, Austrumeiropas un Āzijas tradicionālajā kultūrā sarkano mušmiri pazīst arī ārstniecisko un halucinogēno īpašību dēļ, kā arī pēc novārīšanas lieto uzturā.
